1461. gadā Anglijā pilnā sparā rit rožu karš jeb vairāku dinastiju cīņa par Anglijas troni. 4. martā Londonas iedzīvotāji gavilēs sauc Edvarda vārdu, ļaujot par Anglijas karali kļūt Edvardam IV. Taču gāztais Lankasteru karalis Henrijs VI uz īsu laiku karaļa kroni atgūs, lai to zaudētu pavisam un pie varas Anglijā nāktu jau cita dinastija – Tjūdori.

 

Rožu karš, kā to nosauca vairākus gadu desmitus pēc īstā kara, iezīmē juku laiku Anglijā, kas ne tikai apgrūtināja dzīvi Anglijas parastajiem iedzīvotājiem, bet arī iznīdēja, iespējams, pat pusi visu Anglijas augstmaņu. Vairākas dižciltīgas dinastijas sadūrās smagā karā, lai ar spēku noteiktu, kurš kļūs par nākamo Anglijas karali. Cīņā metās Plantageneti un Lankasteri – saukti par sarkano rozi un Jorki, saukti par balto rozi.

Karš sākās 1455. gadā, un iemesls tam bija augstmaņu nepatika pret karali Henriju VI. Viņš bija pēdējais Lankasteru karalis, kura vietā lielāku politisko lomu spēlēja viņa sieva. Henrijs VI arī bija pēdējais Anglijas karalis, kurš bija kronēts arī kā Francijas karalis. Tieši rožu kara laikā Anglija uz visiem laikiem pazaudēja valdījumus Francijā, paturot tikai niecīgu daļiņu – Kalē.

Pilsoņu karš Anglijā ilga 30 gadus. Ar mainīgām sekmēm atklātās kaujās sadūrās vairāku namu algotņi. Iemesls, kāpēc bija iespējama šāda augstmaņu sacelšanās pret karaļa varu, bija dīvainā Anglijas feodālā sistēma. Tajā lieliski attīstījās dāvanas un nauda kā lojalitātes garants, nevis karaklausība. Tāpēc baroni uzpirka savu lojalitāti, vienlaicīgi uzturot spēcīgu armiju un algojot rekrūšus. Vienā brīdī muižniecība bija tik spēcīga, ka tā varēja mest izaicinājumu karaļa varai.

1461.gada 4.martā notiek viens no kara lielākajiem pavērsieniem. Londonā par karali kļuva Edvards IV no Plantagenetu dzimtas. Viņš pie varas noturas gandrīz 22 gadus. Īsi viņam varu atņem no troņa gāztais Lankasteru pārstāvis Henrijs VI, taču pēdējo Francijas un Anglijas karali pašu iesloga tauerā, kur visticamāk nogalināja. Taču Jorkas nama pēctecim Edvardam IV neizdodas nodrošināt savas ģimenes palikšanu pie varas. Viņa dēls Eduards V pat netika kronēts par Anglijas karali, jo kopā ar brāli tika atzīti par ārlaulības bērniem un ieslodzīti tauerā. Vēlāk viņi no cietuma pazuda bez pēdām, bet tas jau notika brīdī, kad pie varas nāca Ričards III – pēdējais Plantagenetu pārstāvis no Jorkas. Tieši šo karali tikai pēc diviem gadiem, no troņa gāzīs Henrijs VII, cilvēks, kurš pie varas Anglijā atvedīs Tjūdorus – dzimtu, kas vairāk bija zināmi kā aristokrāti Francijā. Henrijs VII ar franču algotņu palīdzību izsēdās Anglijas krastos un atklātā kaujā sadūrās par Anglijas karaļa varu.

Tjūdori bija viltīga dzimta, tieši Henrijs VII centās izmantot kara beigas kā savu lielāko sasniegumu. Lai pārtrauktu aristokrātu karus, Tjūdori savā zīmotnē iekļāva abas rozes, proti balto uzlika pa virsu sarkanajai. Henrijs VII zināja, ka ilgstošs karš iznīcinās valsti pavisam. Francijā jau vara bija zaudēta, bet Anglijas tautsaimniecība nīkuļoja. Viņš arī “pievilka skrūves” muižniekiem, jo aizliedza viņiem turēt pašiem savu armiju vai jebkādā veidā apmācīt kaujiniekus. Ja muižniekiem radās strīdi, viņiem bija jāvēršas Tjūdoru tiesā, kur strīdu izšķīra karalis.

Zināms, ka pēc Henrija VII Anglijas tronī kāpa viņa dēls Henrijs VIII, iespējams, viens no dižākajiem Tjūdoriem, kas pamatīgi izmainīja Angliju. Viņa atnestās pārmaiņas radīja jaunu laikmetu Anglijā. Rožu karš bija līnija, kas nodalīja Anglijas jaunos laikus no Viduslaikiem, bet Tjūdoriem gan tas nenozīmēja ilgu mūžu Anglijas tronī. Karaļu dinastija beidzās 1603. gadā, kad beidzās arī karalienes Elizabetes laiks Anglijā. Tieši pēdējā, īstā Tjūdoru mantiniece Elizabete, tiek uzskatīta par vienu no visu laiku veiksmīgākajiem Anglijas monarhiem. Viņa bija Henrija VIII meita.