1921. gada 4. novembrī Minhenes alus zālē notika kautiņš starp nacistu kaujiniekiem un kreisajiem, pēc kura nacistu kaujiniekus partijā sāka dēvēt par „Triecienvienību” – „Sturmabteilung”; saīsināti – SA. SA kaujinieki brūnajos kreklos bija ļoti noderīgi nacistiem, raujoties pie varas 30. gadu sākumā, taču vēlāk, pēc asiņainas izrēķināšanās ar viņu līderiem, tika atstumti no varas un atdeva savu vietu SS.

Triecienvienību – vāciski Sturmabtailung – jēdziens parādījās apritē Pirmā pasaules kara laikā, kad vācu armija izstrādāja uzbrukuma taktiku ar nelielām mobilām vienībām. Pēc kara beigām šis termins ieviesās to vācu veterānu vidē, kuri iesaistījās Ādolfa Hitlera vadītajā revanšistiskajā Vācijas Nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā un veidoja militarizētas cīņas grupas. Līdzīgas grupas bija arī nacistu aktīvākajiem pretiniekiem – sociāldemokrātiem un komunistiem –, un lielāku mītiņu un ielu gājienu laikā starp šīm grupām parasti notika izkaušanās. 1921. gada 4. novembrī, kad nacisti rīkoja pulcēšanos Minhenes Hofbräuhaus alus zālē, kreisie to mēģināja pārtraukt, bet samērā nelielai nacistu aizsardzībnieku grupai izdevās viņus izmest no telpas. Pēc šī notikuma nacionālsociālistu kaujiniekus oficiālajā partijas apritē sāka dēvēt par „Triecienvienību” – Sturmabtailung jeb, saīsināti, SA.

Par SA uniformas zīmīgāko detaļu kļuva gaiši brūns krekls. Krāsai sākotnēji nebija sakara ar ideoloģiju – vienkārši pēckara Vācijā šāds brūnas krāsas audums bija plaši pieejams, jo savulaik pasūtīts vācu koloniālajam karaspēkam, bet tā arī palicis neizmantots. Ar laiku šī SA brūnkreklu krāsa tika asociēta ar visu nacistu kustību, un kļuva tai par tādu pat emblēmu kā marksistu sarkanais vai itāliešu fašistu melnais. Cīņā par ietekmi nacisti izkopa SA izmantošanas taktiku – brūnkrekli gādāja par pastāvīgu situācijas destabilizāciju, provocēja sadursmes ar kreisajiem, kamēr nacistu runasvīri skaļi solīja piebiedētajiem mietpilsoņiem reizi par visām reizēm ieviest valstī kārtību. Izrādījās, ka uz vidusšķiru šī metode labi iedarbojas. Kad 1933. gadā nacionālsociālisti kļuva par varas partiju, SA kaujinieki sāka rīkot iebrukumus valsts un sabiedriskās institūcijās, kuru vadītāji neizrādīja pietiekamu pakļāvību hitleriešu politikai.

Kopš 1931. gada par SA vadītāju kļuva bijušais virsnieks un Hitlera tuvs draugs Ernsts Rēms. Ambiciozais līderis redzēja SA kā topošās varenās Vācijas bruņoto spēku pamatu, kas absorbētu un aizstātu esošo armiju ar tās senajām prūšu militārisma tradīcijām. Tas nopietni satrauca armijas vadību, un tobrīd vēl Vācijas prezidenta amatā esošais feldmaršals Hindenburgs piedraudēja Hitleram, ka, ja SA mēģinās pakļaut sev armiju, viņš izsludinās valstī kara stāvokli un nodos varu militāristiem. Arī pašā nacistu partijā Rēma ietekmes pieaugums daudzus darīja bažīgus. Bez tam kopš 20. gadu vidus brūnkrekliem bija radies nopietns konkurents – organizācija „Aizsarggrupa” – Schutzstaffel jeb, saīsināti, SS. No sākotnēji nelielās nacistu līderu apsardzes vienības SS pamazām bija kļuvusi par ļoti nopietnu spēku. Atšķirībā no SA, kas pamatā formējās no bezdarbnieku un mazkvalificētu strādnieku vides, esesieši nāca no vidusšķiras, attiecīgi viņu starpā mazāka ietekme bija kreisi anarhistiskajām idejām, šeit dominēja impērisms un vadoņa kults. Bija acīmredzams, ka nacistu jaunajiem mērķiem – kontrolei, izsekošanai un regulārai respekta iedzīšanai – disciplinētā SS ir krietni noderīgāka nekā SA. Galu galā arī Hitlers izšķīrās par radikālu „ķirurģisku operāciju” – tā dēvētajā „Garo nažu nakts” akcijā 1934. gada vasarā Ernsts Rēms un viņa redzamākie līdzgaitnieki tika arestēti un pēc tam nogalināti. Sturmabteilung gan netika likvidēta, taču strauji zaudēja ietekmi. Brūnkreklus atbīdīja no svarīgiem varas procesiem, izmantojot viņus ebreju grautiņu organizēšanā un lielā skaitā iesaucot bruņotajos spēkos. Kad 1946. gadā Nirnbergas tribunāls vērtēja nacistisko formējumu darbību, SA, atšķirībā no SS, pat netika atzīta par noziedzīgu organizāciju.