Kauja pie aizsalušā Peipusa ezera austrumu krasta starp Livonijas ordeņa un Novgorodas spēkiem 1242. gada 5. aprīlī pārtrauca livoniešu centienus iespiesties Novgorodas un Pleskavas teritorijās. Vēsturē tā ieguvusi Ledus kaujas nosaukumu.

13. gadsimts Austrumeiropā bija nozīmīgu pārkārtojumu un satricinājumu laiks. Katoliskā Rietumeiropa un pareizticīgā Krievzeme cīnījās par pēdējām Eiropas pagānu teritorijām Baltijas jūras austrumkrastā – baltu un somu zemēm –, velkot divu lielo kristietības atzaru robežas. Savureiz šī robežu iezīmēšana notika ar diplomātiskiem, taču biežāk ar militāriem līdzekļiem. Viena no spilgtākajām epizodēm bija Peipusa ezera jeb Ledus kauja, kas notika 1242. gada 5. aprīlī.

1240. gadā Livonijas spēki, kuru kodolu veidoja Livonijas ordeņa karaspēks, uzsāka iebrukumu abpus Peipusa ezeram. Sākotnēji livoniešiem bija labi panākumi: krita Izborska, Pleskava pēc neilga aplenkuma atvēra vārtus, jo daudzi turienes bajāri simpatizēja rietumniekiem; ziemeļos livonieši ieņēma lielu daļu Ingrijas un uzbūvēja savu cietoksni Kaporjē, aptuveni pa vidu starp Narvu un tagadējo Sanktpēterburgu. Viņu vienības jau tika manītas trīsdesmit kilometru attālumā no Novgorodas.

Novgorodas karaspēka priekšgalā stājās Vladimiras-Suzdaļas lielkņaza dēls Aleksandrs, kurš 1240. gada pavasarī bija sakāvis zviedrus, kas bija ar kuģiem ieradušies Ņevas grīvā. Pateicoties šai uzvarai, kņazs ieguva pavārdu Ņevas Aleksandrs, respektīvi, Ņevskis. Jāpiebilst, ka Novgoroda tolaik bija bajāru republika bez valdošās dinastijas – ietekmīgāko pilsoņu kopsapulce, Veče, uz laiku iecēla amatā kņazu, kura funkcijas aprobežojās ar zemes aizsardzību un dažiem tiesneša pienākumiem. 1241. gadā Aleksandrs ieņēma Koporji, 1242. gada martā atguva Pleskavu un  iebruka Tērbatas bīskapijas zemē. Tuvojoties Livonijas spēkiem, kņaza armija atkāpās pāri aizsalušajam Peipusam, livonieši sekoja, un krievi viņus sagaidīja ezera austrumkrastā. Iespējams, tas bija mērķtiecīgs kņaza Aleksandra manevrs, lai piedabūtu pretinieku cīnīties tam neizdevīgās pozīcijās.

Kā ierasts senatnes kaujām, to dalībnieku skaitu šodien grūti konstatēt. Dažādos avotos minētie skaitļi svārstās no 7500 līdz nepilniem 30 000. Skaidrs gan ir tas, ka krieviem šai kaujā bija pusotru līdz divas reizes liels skaitlisks pārsvars, kuru kņazs Aleksandrs prasmīgi izmantoja. Otršķirīgajām vienībām krievu armijas centrā – lokšāvēju priekšpulkam un Novgorodas zemessardzei – nācās izturēt livoniešu smagās bruņinieku kavalērijas pirmo nežēlīgo triecienu. Flangos kņazs izvietoja spēcīgākās vienības – savu karadraudzi, smagi bruņotos jātniekus, un arī lokšāvēju kavalēriju, kas, domājams, nebija krievi. Iepriekšējās desmitgadēs Krievzemi bija pakļāvuši mongoļi, arī Aleksandrs Ņevskis bija hana vasalis, un, iespējams, viņa karaspēkam bija pievienojusies mongoļu vai kādas mongoļiem pakļautās stepju nomadu tautas vienība. Šis flangu karaspēks viegli tika galā ar vieglāk bruņoto livoniešu kavalēriju un pēc tam bez grūtībām atsvieda kājniekus, kuru lielākā daļa bija igauņi. Livonijas ordeņbrāļi un citi vācu bruņinieki bija lieliski karotāji, taču pārspēka ielenktiem un pagurušiem viņiem nebija cerību. Stāsts par to, ka daudzi no bruņiniekiem ielūzuši ezera ledū, gan, ļoti iespējams, ir vēlāku laiku izdomājums, kuru masu apziņā nostiprinājuši kadri no Sergeja Eizenšteina 1938. gada filmas „Aleksandrs Ņevskis”. Mūziku filmai komponēja Sergejs Prokofjevs, vēlāk no tās radot tāda paša nosaukuma kantāti.