1962. gada 5. augustā Dienvidāfrikas Republikas aktīvists Nelsons Mandela tiek apcietināts par pretvalstisku darbību. Viņam piespriedīs cietumsodu, kas liks ieslodzījumā pavadīt teju 28 gadus. Par Nelsona Manelas ceļu uz vienu no spožākajiem pasaules brīvības cīnītājiem.

 

Nelsons Mandela ir zināms kā viena no ikonām pasaules vēsturē cīņā par vienlīdzīgām tiesībām. Viņa dzimtenē - Dienvidāfrikas Republikā, ilgu laiku bija milzušas rasu nevienlīdzības atstātās sekas. Melnādainajiem iedzīvotājiem pienācās vismazāk, lielāko daļu privilēģiju saņēma baltādaino koloniālistu pēcteči, bet vēlāk - arī citu rasu iebraucēji. Tas noveda pie atklātām sadursmēm, kā rezultātā vairākas afrikāņu organizācijas tika klasificētas kā teroristiskas.

Lai arī Nelsons Mandela tiek uzskatīts par nevardarbīgas pretošanās kustības pārstāvi, viņa biogrāfijā ir atrasta saistība ar organizāciju, kas rīkoja dažādas pret varu vērstas diversijas. Kad 1962. gada 5. augustā Mandela tika apcietināts, viņš vēl varēja cerēt uz salīdzinoši īsu cietumsodu.

Pirmajā tiesas prāvā starp Dienvidāfrikas valsti un Nelsonu Mandelu, viņam inkriminēja dumpju rīkošanu, aģitējot melnādaino strādnieku rajonos, kā arī pārmeta neatļautu valsts robežas šķērsošanu. Mandela izmantoja šo tiesas prāvu kā teātra skatuvi. Viņš neaicināja nevienu liecinieku, savās aizstāvības runās plaši izplūda stāstos par esošo politisko situāciju, vienvārdsakot, Mandela sev pievērsa uzmanību. Un tas viņam arī izdevās. Avīžu slejās parādījās raksti par politisko tiesību cīnītāju, kas vēlāk nonāca arī ārvalstu mediju uzmanības centrā.

Sarežģījumi Nelsonam Mandelam sākās pēc gada. Piespriestajam piecu gadu cietumsodam draudēja nāvessods par valsts nodevību un apvērsuma rīkošanu. Izmeklētāji bija apcietinājuši vairākus radikāļus, kuru rīcībā atradās dokumenti, apstiprinot Mandelas sakarus ar bruņotajiem kaujiniekiem. Apsūdzības uzturētāji pieprasīja nāvessodu, bet tiesnesis piesprieda mūža ieslodzījumu.

Teju 20 gadus Mandela pavadīja nosacītas slavas zenītā. Citi melnādaino tiesību aktīvisti ieņēma viņa vietu, kamēr pats Mandela cietumā cīnījās ar pazemojumiem un piespiedu darbu. Svaru kausi par labu Mandelas pozīcijām nosvērās 80. gadu sākumā. Vardarbība pret aparteīda valsti pieauga, tāpēc Dienvidāfrikas valdība apsvēra domu atbrīvot Mandelu, lai tas nomierina sabiedrību. Apbrīnojami, bet vēlākais valsts prezidents Mandela atteicās. Viņš norādīja, ka bez pārmaiņām valstī nekas mainīties nevar, tāpēc ieteica neslēgt līgumus ar cietumniekiem, jo tiem nav brīvības pašiem izvēlēties savu likteni. Šāda Nelsona Mandelas rīcība pavēra viņam plašu slavu ārvalstīs, kur pieauga protesti pret aparteīda varu. Tiklīdz vardarbība teju sasniedza pilsoņu kara apmērus, starptautiskās bankas paziņoja par aiziešanu no DĀR tirgus, kamēr starptautiskās kompānijas samazināja savus pasūtījumus. Nonākot ekonomiskā sabrukuma priekšā, nežēlīgā Dienvidāfrikas aparteīda vara krita. 1990. gadā Nelsons Mandela tika atbrīvots, pavadījis ieslodzījumā nepilnus 28 gadus. 72 gadu vecumā Mandela sāka savu teju vai pasaules apceļošanas turneju, jo tika ielūgts uz neskaitāmām valstīm kā goda viesis. Dzelžainā politiskā procesa loģika bija vērojama Lielbritānijā, kad Mandela tikās ar Mārgaretu Tečeri. Dzelzs lēdija bija pret Mandelas atbrīvošanu 80. gados, jo uzskatīja viņu par komunistu. Taču tad, kad visa valsts apliecināja savu cieņu, arī Dzelzs lēdijai atradās kāds glaimojošs vārds ko pateikt.

1994. gadā Nelsona Mandelas politiskā cīņa sasniedza savas slavas zenītu. Viņš kļuva par DĀR prezidentu, kura galvenais uzdevums bija mazināt rasu atšķirības valstī. Viņš bija pirmais melnādainais valsts prezidents, kura uzraudzībā tika radīta jauna konstitūcija visu pilsoņu interesēm. Pēc pirmā prezidentūras termiņa beigām, Mandela atteicās no atkārtotas kandidēšanas, jo valsts pārejas periods bija beidzies. Tas ir ļāvis DĀR kļūt par vienu no attīstītākajām reģiona lielvalstīm, kura tikai pirms 30 gadiem bija pilsoņu kara priekšvakarā.