1811. gada 5. jūlijā Venecuēla kļūst par pirmo spāņu koloniju Dienvidamerikā, kas pasludina neatkarību. Līdz pat gada beigām īpašā kongresā izstrādā valsts konstitūciju, kuru pieņem īsi pirms gada beigām. Venecuēlas neatkarībā liela loma Simonam Bolivāram, kurš cīnījās par visu koloniju atbrīvošanos no spāņu varas Latīņamerikā.

 

Spāņu ietekme Venecuēlā sākās līdz ar lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, kad tika atklāta Dienvidamerikas ziemeļu piekraste. Trešajā Kristofora Kolumba ekspedīcijā tika kartēta piekraste, kurā atrodas gan Venecuēla, gan Kolumbija, gan Ekvadora. Kad spāņu kolonizatori iepeldēja Marakaibo ezerā, viņu vidū bija arī itāļu ceļotājs Amerigo Vespuči. Marakaibo tik ļoti atgādināja viņam Venēciju, ka Vespuči jauno vietu nosauca Venēcijas vārdā. Spāņu valodā tas skanēja kā Venesuela, no kā tad arī cēlies mūsdienu Venecuēlas nosaukums.

Sākumā spāņus un citus kolonizatorus uz Jauno pasauli dzina kāre pēc zelta. Venecuēlā dzīvojošie gan ātri saprata, ka reģionā šī cēlmetāla nav tik daudz, tāpēc sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Turklāt ieceļotāji veidoja jauktās ģimenes ar vietējiem indiāņiem. Viņu pēcteči – metisi, bija krietni izturīgāki pret eiropiešu atvestajām slimībām, tāpēc šie cilvēki ilgāk dzīvoja un ilgāk spēja saimniekot, liekot pamatu labklājībai.

19. gadsimta sākumā sākās vietējo pārvalžu cīņa par pašnoteikšanos. Tās pirmais redzamais vadītājs bija Fransisko Miranda. Viņš uzskatīja, ka pienācis laiks Latīņamerikas valstīm atšķelties no spāņu koloniālās varas. Tieši Fransisko Miranda kļuva par pirmo cīņu vadītāju un viņš, starp citu, ir arī Venecuēlas karoga autors. Tomēr viņa loma Venecuēlas neatkarībā bija daļēja. Miranda bija spiests dalīties neatkarības tēva godā ar Simonu Bolivāru. Vēl vienu karavadoni, kurš vadīja izšķirošās cīņas, lai atbrīvotu no spāņu varas ne tikai Venecuēlu, bet arī mūsdienu Kolumbiju un Panamu. Tieši Bolivārs ar Mirandu aicināja Venecuēlas septiņu provinču vadītājus vienoties par kongresa sasaukšanu, kurā izstrādāt valsts konstitūciju. Abu vīru vadībā 1811. gada 5. jūlijā tika pasludināta valsts neatkarība. Bet konstitūcija stājās spēkā tā paša gada decembra beigās.

Tomēr neatkarības ceļš bija ilgstoša asinsizliešana. Desmit gadus pēc neatkarības pasludināšanas nācās karot par savām tiesībām būt neatkarīgiem. Tikai 1821. gadā beidzās postošais neatkarības karš. Fransisko Miranda jau bija aizgājis viņsaulē, jo krita spāņu gūstā, bet Bolivārs kļuva par jauno teritoriju atbrīvotāju. Tieši viņš kļuva par pirmo Kolumbijas republikas prezidentu, kurā ietilpa ne tikai Kolumbija, bet arī Venecuēla, Ekvadora un Panama. Šīs republikas mūžs gan nebija īpaši garš, jo jau 1830. gadā tā izjuka un tad atšķēlās arī atsevišķa valsts, ko mēs zinām ar nosaukumu Venecuēla.

Tomēr politika šajā valstī vienmēr ir bijusi trauksmaina. Teju viss 19. gadsimts pēc neatkarības atgūšanas pagāja dumpju, valsts apvērsumu un diktatūru zīmē. Venecuēlā pie varas nāca militāristi, kas allaž centās izmantot vēlēšanas kopā ar armijas spēku. Tā tas turpinājās gandrīz līdz pat Otrais pasaules karam, kad beidzot Venecuēlā sāka iezīmēties it kā draudzīga sistēma, kurā prezidentus ievēl miermīlīgās vēlēšanās, kuras nepārtrauc apvērsumi un kurās prezidenti mainās pēc pilnvaru termiņa beigām. Tomēr kā jau kārtīgā Latīņamerikas zemē, arī šajā gadījumā bija izņēmumi. Vienīgi Otrā pasaules kara gadi atnesa vispārējo sociālisma sajūsmu uz Venecuēlu. Aizvien biežāk popularitāti iemantoja kreisie politiskie spēki. Kā zināms, šobrīd Venecuēla ir viena no lielākajām naftas ieguvējvalstīm, kura no šīs bagātības neiegūst pārāk lielu labklājību. Naftas cenu kritums smagi atsaucas uz valsts budžetu un noved pie tā, ka Venecuēla ir viena no nabadzīgajām Latīņamerikas valstīm. Tā subsidē citu sociālistisko valstu budžetus, bet savā zemē bieži spiesta ieviest energotaupīgus pasākumus, jo nespēj saražot sev nepieciešamo elektrību. Tāpat nesen pasaules ziņu lentes pāršalca ziņa, ka Venecuēlā izcēlušies nemieri par atsevišķu preču deficītu.