5. jūlijs. Darbu sāk vēlākā Pestīšanas armija

„Pestīšanas armija” ir šodien plaši pazīstama labdarības organizācija, kas darbojas vairāk nekā 130 pasaules valstīs. Tās pirmsākums bija Ziemeļlondonas Kristīgā misija, kuru metodistu misionāru Būtu pāris nodibināja 1865. gada 5. jūlijā.

Viktorijas laika Londonas sociālo situāciju apjauš ikviens, kurš lasījis tādus Čārlza Dikensa darbus kā „Olivers Tvists” vai „Nikolasa Niklbija dzīve un piedzīvojumi”. Graujoša sociālā nevienlīdzība lēma desmitus un simtus tūkstošu trūcīgāko 19. gadsimta varenākās impērijas galvaspilsētas iedzīvotāju nožēlojamai un bezcerīgai eksistencei, kurā nabadzību, pārapdzīvotību, beztiesīgumu un izglītības trūkumu papildināja alkoholisms, prostitūcija un izvirtība. Visu šo posta ainu lieliski bija iepazinis metodistu sludinātājs Viljams Būts un viņa dzīvesbiedre Ketrīna, kad uzsāka misijas darbu Īstendā, trūcīgākajā Londonas daļā. Viņu dibinātā Ziemeļlondonas Kristīgā misija sāka darbību 1865. gada 5. jūlijā, lai vēlāk pārtaptu šodien visā pasaulē pazīstamajā labdarības organizācijā „Pestīšanas armija”.

Par organizācijas kredo kļuva „trīs S” – sākumburti no angļu valodas vārdiem „soup, soap, salvation” – „zupa, ziepes, pestīšana”. Uzskaitījuma secībai šai gadījumā ir principiāla nozīme – Būtu izpratnē nevarēja cerēt ar kristīgā tikuma sludināšanu gūt panākumus pie dzīves pabērniem, ja tajā pat laikā viņiem kristīgās mīlestības vārdā netiek sniegts elementārs materiāls atbalsts. Tā sacīt – vispirms pabaro un nomazgā, un tad aicini uzklausīt Tā Kunga vēsti. Par to vienlīdz efektīvo un efektīgo veidojumu, kāda šodien ir „Pestīšanas armija”, Būtu organizācija kļuva trīspadsmit gadus vēlāk – 1878. gadā. Kā savā grāmatā „Par zīmolu” raksta Volijs Olinss: „„Pestīšanas armijai” pamatā bija militārs modelis – tā laika ideāls. Organizācijas locekļi – gan vīrieši, gan sievietes – valkāja izteiksmīgu uniformu, un tiem tika piešķirtas pusmilitāras pakāpes. Organizācijas žurnāls saucās „War Cry” – „Kaujas sauciens”. Darba instrukcija tika dēvēta par “Kaujas oficiera instrukciju un reglamentu”. „Armijas” komandierim bija ģenerāļa pakāpe. Pestīšanas armijas sanāksmju nami tika dēvēti par citadelēm, dažiem bija pat augšmalā robotas sienas – viduslaiku piļu mūru atdarinājums. Uniformās tērptie „Pestīšanas armijas” pūtēju orķestri spēlēja lustīgus korāļus pie krogiem, lai glābtu kritušās dvēseles no dzeršanas ļaunuma.”

Tā laika sabiedrība „Pestīšanas armijas” darbību nebūt neuztvēra ar nedalītu sajūsmu. Organizācijas darbībai ejot plašumā un gūstot arvien lielāku ievērību, pret to sāka vērsties gan valdošās anglikāņu baznīcas konservatīvās aprindas, gan tie, kuri guva labumu no „armijas” apkarotajiem netikumiem – pirmām kārtām, krogu un reibinošu dzērienu tirgotavu īpašnieki. Konservatīvajām aprindām nebija pieņemams tas, ka sievietēm tika piešķirtas praktiski vienlīdzīgas iespējas „Pestīšanas armijas” rangu struktūrā; tā laika filantrops un kristietības sludinātājs lords Šaftsberijs pat nodēvēja Būtu par antikristu. Un ja cienījamais lords aprobežojās ar vārdiem, tad tā dēvētā „Skeletu armija”, kuru Dienvidanglijā 19. gs. 80. gados organizēja dzertuvju īpašnieki, laida darbā akmeņus, nūjas un dūres. Agresīvo netraucētas pļēgurošanas aizstāvju uzbrukumos vairāki simti „Pestīšanas armijas” darbinieku tika ievainoti, bet vairāki cilvēki – tai skaitā vismaz divas sievietes – nogalināti. Tomēr „Pestīšanas armija” noturējās un paplašināja savu darbību arī ārpus Lielbritānijas. 20. gadsimtā organizācijas ieguldījums vairāku dabas katastrofu seku likvidēšanā, efektīvā darbība abu pasaules karu laikā un ikdienas darbs, sniedzot atbalstu grūtībās nonākušajiem, nodrošinājis tai vietu starp pasaulē lielākajām un atzītākajām labdarības organizācijām.

Attēlā: Pēstīšanas armijas izveidotāji - metodistu sludinātājs Viljams Būts un viņa dzīvesbiedre Ketrīna.