1723.gada 5. jūniju uzskata par slavenā ekonomista Adama Smita dzimšanas dienu. Lai gan patiesībā 5. jūnijs ir datums, kad Adams Smits tika kristīts. Viņa īstā dzimšanas diena precīzi zināma nav, toties Smita ietekme uz ekonomiskajām teorijām ir vairāk nekā skaidra – viņš ir pamatlicējs tai izpratnei, pēc kuras dzīvo liela daļa pasaules valstu.

 

Adams Smits, gluži kā lielākā daļa ģeniālo cilvēku, bija savdabīgs un īpatnējs. Viņš mēdza sarunāties pats ar sevi, kas bija ieradums no agrām bērnības dienām, tāpat viņš varēja noiet milzīgu attālumu naktskreklā, līdz tikai baznīcas zvani atmodināja viņu no mēnessērdzības. Vēl Adams Smits it kā iemetis karstā ūdens kanniņā sviestu ar maizi, visu kārtīgi samaisīja un izdzēris, lai pēc tam pateiktu, ka tā ir sliktākā tēja, ko nācies dzert. Savukārt leģenda par brīvās tirdzniecības diskusijām ir tāda, ka Smits tā aizrāvās ar spriedumiem par konkurenci un brīvo tirdzniecību, ka ādas apstrādes fabrikā nomaldījies, līdz viņu ar apkārtējo palīdzību vispār dabūjuši ārā no ražotnes. Smits bija īpatnējs cilvēks arī savā privātajā dzīvē, jo nodzīvoja dzīvi vienatnē, īpašas saites saglabājot tikai ar māti.

1723. gada 5. jūnijs nav Adama Smita dzimšanas diena. Īstā diena, kad nāca pasaulē Smits nav zināma, jo baznīcu reģistros minētais 5. jūnijs ir Smita kristību diena. Zināms, ka divus mēnešus pēc zēna piedzimšanas nomira viņa tēvs, arī Adams Smits. Seniors Smits bija jurists un tāds kā vietējā mēroga tiesnesis, tāpēc nav brīnums, ka dēlu arī nosūtīja uz augstākajām studijām.

Adams Smits bija lielisks rakstnieks un izskatījās daudzsološs literāts vai filozofs. Viņa izglītība praktiski arī bija morāles filozofijā. Jo Smita lielākais pienesums pasniedzēja darbā bija jēdziens, ko 20. gadsimtā sāka izmantot kā empātiju. Viņa definējumos par morāli izveidojās jēdziens „morālie sentimenti”, ko var skaidrot kā savstarpēju cilvēku patiku vienam pret otru. Smits to nosauca par „morālo izpratni” jeb lietu, kas liek cilvēkiem apzināties vienam otra līdzīgo uzskatu dabu. Savā izpratnē Smits bija individuālās brīvības piekritējs, kurš ticēja, ka jāļauj cilvēkam maksimāli daudz darboties pašam. Ja tiek garantēta godīga konkurence un vienādas iespējas pelnīt, tad aktīvākie indivīdi paši atradīs iespēju sev sagādāt labklājību, jo būs uzņēmīgāki un spējīgāki. Savukārt kapitāla akumulācija ļaus kļūt efektīvākiem un inovatīvākiem. Jo, samazinot savus izdevumus uz jaunievedumu fona, uzņēmēji spēs palielināt produktivitāti. Šī bija ideja, kurā pretējus viedokļus formulēja Kārlis Markss.

Līdz lielajai ekonomikas teorijai Smits nonāca dzīves otrajā pusē. Sākumā viņš bija pasniedzējs, kurš vīlās Oksfordā un Kembridžā, un lielāko piepildījumu atrada Glāzgovas universitātē. Smits bija skots un, cik paradoksāli, savā laikā secināja, ka Oksfordas un Kembridžas lielākā problēma ir dzīšanās pēc studējošā. Lai pasniedzēji nopelnītu naudu, viņiem vajadzīgs lielāks studentu skaits. Savukārt tas nenodrošina izglītības kvalitāti. Par studentu skaitu gan Adams Smits sūdzēties nevarēja, jo paša lekcijas bija plaši apmeklētas. Kad viņam piedāvāja kļūt par turīga augstmaņa dēla privātskolotāju, Smits pameta darbu universitātē semestra vidū. Viņš vēlējās atdot naudu par studijām saviem studentiem, kuri atteicās. Lielākā daļa no viņiem bija speciāli atbraukuši studēt Glāzgovā, jo vēlējās mācīties pie Smita.

Savā privātskolotāja laikā Adams Smits apceļoja daudzas Eiropas zemes. Viņš saskārās ar dažādām ekonomikas teorijām, kas arī radīja iespēju uzrakstīt valstu labklājības teoriju. Viņa galvenā atziņa bija, ka labklājība valstīm ir ne tik daudz zelta un sudraba krājumi, cik prasmīgs darba spēks. Tāpat Smits daļēji piekrita franču domātājiem, kas centās pārliecināt, ka lauksaimniecības produktu vērtība ir augstāka par industriālajiem produktiem. Smits piekrita, ka lauksaimniecības jomu pārāk noniecina, bet viņš atteicās tāpat noniecināt industrializāciju. Vēlāk, kad sākās industriālā revolūcija, Adama Smita teorija kā reiz izrādījās vietā.

Mūža nogali Smits pavadīja dzimtajā pilsētā Skotijā. Viņa grāmata par valstu labklājību tika iztirgota ļoti ātri. Pats Smits gan atzina, ka rakstīja tad, kad jutās garlaikots. Kad viņš aizgāja mūžībā, pēc paša Smita lūguma, iznīcināja visus nepabeigtos pierakstus. Jo Smits bija pārliecināts, nekas nav briesmīgāks par nepabeigtām domām, kuras citi var interpretēt savā manierē. Viņš bija pārliecināts, ka katram jāizdara savi secinājumi, bet no pilnīgas informācijas. Tāpēc sarunās par savām grāmatām Smits neiesaistījās. Viņaprāt, tas mazināja vajadzību grāmatu nopirkt – un kā zināms, tas neatbilda Smita interesei kā grāmatas autoram nopelnīt vairāk autoratlīdzībā. Ko gan var prasīt no cilvēka, kurš bija pamatlicējs šādai ekonomikas teorijai.