1860. gada 5. maijs bija izšķiroša diena Itālijas valsts tapšanas vēsturē – šai datumā leģendārai itāliešu nacionālās kustības vadonis Džuzepe Garibaldi līdz ar vairākiem simtiem domubiedru devās uz Sicīliju, lai uzsāktu valsts apvienošanas procesu.

19. gadsimta pirmajās desmitgadēs arvien noteiktāk izpaudās itāliešu tieksme izveidot savu nacionālu valsti. Pēc Napoleona kariem Itālijas ziemeļdaļu ieguva Austrija, tālāk dienvidos atradās vairākas nelielas itāliešu valstiņas, pašā vidū Itālijas „zābaku” pāršķēla Pāvesta valsts ar Romu, bet Dienviditālija un Sicīlija piederēja Neapoles karaļiem. Ziemeļos, starp Franciju un Austrijas īpašumiem Lombardijā, atradās vēl viena valsts – Sardīnijas-Pjemontas karaliste, kurai, kā jau liecina nosaukums, piederēja arī Sardīnijas sala. Šeit valdošā Savojas dinastija – viena no vecākajām Eiropā – loloja cerības kļūt par apvienotās Itālijas karaļnamu.

1852. gadā par Sardīnijas-Pjemontas premjerministru kļuva izcilais politiķis grāfs Kavūrs, kura personībā lieliski apvienojās pragmatisms, mērķtiecība un ambīcijas. Saprazdams, ka Sardīnija viena nespēs padzīt austriešus no Itālijas, Kavūrs vienojās ar Francijas imperatoru Napoleonu III, un 1859. gadā sardīnieši un franči kopīgi sakāva austriešus. Sardīnieši ieņēma Lombardiju un, lai gan mierlīgums to neparedzēja, maršēja tālāk – cauri mazajām Centrālitālijas valstiņām, kuru iedzīvotāji ar entuziasmu sveica Sardīnijas karali Viktoru Emanuelu kā savu jauno monarhu. Tomēr Napoleons III novilka nepārprotamu „sarkano līniju”: Romai un pārējai Pāvesta valsts teritorijai joprojām bija jāpaliek Svētā krēsla rokās. Šai nolūkā Romā tika dislocēts spēcīgs franču garnizons.

Karā pret austriešiem, Kavūra aicināts, bija piedalījies arī Džuzepe Garibaldi – spilgtākā figūra itāliešu apvienošanās kustībā. Iepriekšējās desmitgadēs viņš bija cīnījies visās nozīmīgākajās itāliešu sacelšanās, divreiz bijis spiests pamest dzimteni, piedalījies karos Dienvidamerikā un kuģojis Atlantijas okeānā. Sevišķi izcila loma viņam bija 1848. gada notikumos, kad viņa vadībā revolucionārā Romas republika vairākus mēnešus pretojās skaitliski pārākiem franču armijas spēkiem, kurus jau pieminētais imperators Napoleons III – toreiz vēl prezidents Luijs Napoleons – bija nosūtījis atjaunot „Mūžīgajā pilsētā” pāvesta varu. Jauna iespēja apliecināt savas karavadoņa spējas Džuzepem Garibaldi radās 1860. gada pavasarī, kad Itālijas dienvidos uzliesmoja sacelšanās pret Neapoles karali Francisku II. 1860. gada 5. maijā Garibaldi līdz ar tūkstoti sarkanos kreklos tērptu brīvprātīgo sēdās kuģos Dženovā, lai nepilnu nedēļu vēlāk izceltos krastā Sicīlijas rietumos.

Jau visai drīz „sarkankrekliem” pievienojās simtiem brīvprātīgo, iedzīvotāji sveica tos kā atbrīvotājus, un proporcionāli Garibaldi spēku pieaugumam ruka neapoliešu armijas vēlme pretoties. Maija beigās Garibaldi spēki ieņēma Palermo, bet jūlija beigās praktiski visa sala jau bija viņa rokās. Līdzīgi notikumi turpinājās, kad augustā Garibaldi armija izcēlās Dienviditālijas cietzemē – septembra sākumā karavadonis triumfāli ieradās Neapolē. Tomēr daļa neapoliešu armijas palika nesakauta un, atkāpusies no galvaspilsētas, nostiprinājās uz ziemeļiem no Volturno upes. Šo pozīciju ieņemšanai ar garibaldiešu cīņas degsmi izrādījās par maz, bet te notikumos iesaistījās Sardīnijas-Pjemontas regulārā armija un karalis Viktors Emanuels: pjemontieši, okupējuši lielāko daļu Pāvesta valsts, uzbruka karaļa Franciska armijai no aizmugures. Oktobrī notika leģendārā Viktora Emanuela un Garibaldi sastapšanās pie Teano, kurā Džuzepe Garibaldi sveica Viktoru Emanuelu kā apvienotās Itālijas karali.