1940. gada 5. martā PSRS politbirojs pieņem lēmumu sākt cietumu tīrīšanu no poļu virsniekiem un ieslodzītajiem. Seši politbiroja locekļi, ar Staļinu priekšgalā, pieņem lēmumu ar nāvi sodīt vairāk nekā 25 tūkstošus cilvēku. Sākas Katiņas slaktiņa šausmas.

 

Kad nacistiskās Vācijas karavīri šķērsoja Polijas rietumu robežu, sākās 2. Pasaules karš. Kad PSRS karavīri šķērsoja Polijas austrumu robežu, sākās kārtējā Polijas dalīšana. Nepagāja ilgs laiks, kad poļu karavīri bija spiesti padoties un valsts valdība mukt, jo Polija bija pilnībā okupēta uzreiz no divām pusēm. Simtiem tūkstošu cilvēku tika saņemti gūstā un nonāca abu okupācijas spēku cietumos vai nometnēs.

Darījums starp PSRS un Vāciju ietvēra arī poļu gūstekņu apmaiņu. Tie, kas bija piederīgi Vācijas ieņemtajām teritorijām, bet bija palikuši PSRS okupācijas zonā, tika nosūtīti atpakaļ. Vācieši darīja tāpat. Liels skaits poļu bija sadzīts dažādās nometnēs vai sēdēja cietumos, tāpēc PSRS augstākā vadība nolēma uzsākt cietumu tīrīšanu. Izmeklētāji jau bija vairākkārtīgi iztaujājuši un nopratinājuši apcietinātos, tie, kas iestājās pret padomju varu un ideoloģiju, tos iekļāva garā sarakstā.

1940. gada marta sākumā komisārs Lavrentijs Berija nosūtīja vēstuli politbiroja locekļiem, piedāvājot risinājumu no paša pārvaldītā Iekšlietu komisariāta. Viņš vēstulē rakstīja, ka lielākā daļa ieslodzīto, kas nonākuši dažādos cietumos Ukrainas un arī Baltkrievijas rajonos, ir bijušie fabrikanti, uzņēmēji, inteliģenti, armijas virsnieki, policisti un cietumu uzraugi. Šie cilvēki nav lojāli padomju ideoloģijai un iekārtai, kas nozīmē, ka viņu tālākā uzturēšana ir nelietderīga. Tāpēc Berija sniedza savas rekomendācijas, piemērot šiem ieslodzītajiem augstāko soda mēru – nošaušanu.

1940. gada 5. martā šo jautājumu skatīja politbiroja locekļi. Sēdi vadīja Josifs Staļins un uz Berijas sagatavotā priekšlikuma, kā jau ierasts, tika uzlikti paraksti. Politbirojs bija akceptējis piedāvājumu, iznīcināt Padomju Savienībai nelojālos poļus. Lielākā daļa bija tieši poļu armijas virsnieki.

Katiņas slaktiņš sākās tieši Smoļenskas apkaimē. Taču bija vēl vairākas vietas, uz kurām aizveda gūstekņus. Trakākais, ka apcietinātie veltīgi bija nodomājuši, ka viņus atbrīvos. Jo pēc vairākiem mēnešiem cietumos notika viņu transportēšana. Pusotra mēneša laikā, no aprīļa līdz maija vidum, mežos nošāva un masu kapos apraka vairāk nekā 20 tūkstošus cilvēku.

1943. gadā Smoļenska un arī citas apbedījumu vietas nonāca nacistu zonā. Pēc vietējo iedzīvotāju norādījumiem viņi atrada masu kapus un uztaisīja no tā savu propagandu. PSRS liedzās. Šīs valsts vadītāju ārprātīgā slepenība un aizdomīgums vislabāk tiek demonstrēts ar pavēli izmantot nošaušanā tikai vācu pistoles. Kad ekspertīze apliecināja, kas visi nogalināti ar šāvienu pakausī, kas izdarīts ar Brauninga vai Valtera tipa pistolēm, nebija nemaz tik grūti novelt vainu uz pašiem vāciešiem. Vienīgā problēma, šo pistoļu munīcija bija vairāk pieejama Polijā, Baltijā un Krievijā, nekā pašā Vācijā, jo pēc 1. Pasaules kara Vācijai bija liegums ražot tik daudz munīcijas.

Katiņas lieta tika noklusēta līdz pat PSRS sabrukumam. Vēl kara laikā PSRS vadība uzsāka dialogu ar neitrālajiem poļu karavīriem par iespēju formēt Polijas Sarkano armiju. Uz jautājumiem par neatrodamiem 14 tūkstošiem virsnieku, Staļins tikai izteica nesaprašanu, kā viņus nevar atrast? Varbūt aizbēguši? Vaicāts, kur viņi varēja aizmukt, Staļins esot atbildējis, varbūt uz Mandžūriju? Iemesls, kāpēc Staļins slēpa Katiņas slaktiņa faktu, bija poļu trimdas valdība. Ļoti daudz poļu bija emigrējuši ne tikai uz Lielbritāniju, bet arī uz ASV. Ja līdz viņiem nonāktu ziņas, ka PSRS masveidā iznīcināja tautiešus mežos un purvos, nekāda sabiedroto koalīcija nesanāktu. Spiediena priekšā ASV ar Lielbritāniju iespējams atteiktos no sadarbības, kas savukārt nozīmē to, ka nekāda otrās frontes atvēršana Eiropā nenotiktu. Un ja Hitlers karotu tikai ar PSRS, kas zina, kurš vēl svinētu uzvaru. Krievija Katiņas slaktiņu atzina tikai 90. gados, bet visaugstākajā līmenī, to atzina Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs tikai 2010. gadā.