1946. gada 5. martā britu valstsvīrs Vinstons Čērčils, uzrunājot Vestminsteras koledžas audzēkņus ASV pilsētā Fultonā, pirmo reizi lieto apzīmējumu „Dzelzs priekškars”. Runas galvenā doma bija nepieciešamība pretoties padomju tirānijas ekspansijai pasaulē.

1946. gada 5. marta vakarā nelielā Fultonas pilsētiņa Savienoto Valstu Misūri štatā uz dažām stundām pieckāršoja savu iemītnieku skaitu. Apmēram 40 000 amerikāņu tovakar pulcējās Vestminsteras humanitārajā koledžā, lai būtu klāt šīs prominentās akadēmiskās iestādes jaunievēlētā goda doktora, sera Vinstona Čērčila inaugurācijas ceremonijā. Notikuma nozīmīgumu vēl vairāk izcēla fakts, ka nu jau bijušo britu premjeru viņa braucienā uz Fultonu pavadīja pats Savienoto Valstu prezidents Harijs Trumens. Un 40 000 interesentu tovakar nenācās vilties – viņiem laimējās noklausīties vienu no slavenākajām valstsvīru uzrunām, kura iezīmēja sākumu veselam pusgadsimtu ilgam laikmetam mūsu planētas vēsturē: Aukstā kara periodam.

Izcilais orators Čērčils iesildīja publiku ar nedaudz ironisku pasāžu par to, ka arī viņš savulaik daudz mācījies vietā, kam dots Vestminsteras vārds. Tā, protams, bija atsauce uz Vestminsteras pili – britu parlamenta mitekli. Tomēr jau drīz runa ieguva ļoti nopietnu un vērienīgu satvaru. Sers Vinstons piesauca divus lielākos draudus planētas iedzīvotāju laimei un labklājībai – karu un tirāniju.

„No Štetinas Baltijas jūras krastā līdz Triestei pie Adrijas jūras pāri kontinentam ir nolaidies dzelzs priekškars. Aiz šīs līnijas ir palikušas visu seno Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu galvaspilsētas. Varšava, Berlīne, Prāga, Vīne, Budapešta, Belgrada, Bukareste un Sofija – visas šīs slavenās pilsētas un valstis ap tām atrodas, kā man nākas to dēvēt, Padomju zonā, un ir pakļautas, tādā vai citādā formā, ne vien padomju iespaidam, bet gan ļoti ciešai un daudzos gadījumos pieaugošai Maskavas kontrolei.

Tobrīd daudzi šo Vinstona Čērčila runu Fultonā uzskatīja par radikālu un karu kurinošu. Viņi vēl dzīvoja jūsmā par uzvaru pār nacismu un Padomju Savienībā saskatīja sabiedroto, kuru britu politiķis nepelnīti nomelno. Arī mūsdienās ir vēsturnieki, lielāko tiesu Krievijā, kuri šo tā dēvēto „Dzelzs priekškara runu” skaidro pirmām kārtām ar britu vēlmi neļaut kādai kontinenta valstij – šajā gadījumā Padomju Savienībai – kļūt pārāk stiprai. Viņi ignorē runas idejisko kodolu – to, ka Padomju Savienība bija tirānija, pret kuru cīnīties bija katra labas gribas cilvēka pienākums.