Sarkanās armijas divīzijas komandieris Vasīlijs Čapajevs, kurš krita kaujā pret baltgvardiem 1919. gada 5. septembrī, joprojām ir viena no spilgtākajām figūrām populārajā vēstījumā par Krievijas pilsoņu karu. Šī atpazīstamība gan vairāk saistās ar padomju literatūras un kino radīto tēlu, nevis Čapajeva lomu kara gaitā.

„Viņš ir vairāk tieši varonis, nevis cīnītājs, vairāk kaislīgs piedzīvojumu meklētājs nekā apzinīgs revolucionārs. Viņā dominē, acīmredzot, un līdz pārmērībai sakāpināti nemiera, jaunu iespaidu kāres elementi.” Tā Sarkanarmijas divīzijas komandieri Krievijas pilsoņkarā Vasīliju Čapajevu raksturo Dmitrija Furmanova romāna „Čapajevs” varonis, komisārs Fjodors Kličkovs, kura prototips, diezgan nepārprotami, ir pats autors – savulaik Čapajeva komandētās 25. kājnieku divīzijas komisārs. Tomēr, cik Furmanova romāna titulvaronis patiešām atbilst reāli dzīvojušā Vasīlija Čapajeva personībai, tas joprojām ir diskusiju un minējumu temats.

Vasīlijs Čapajevs dzimis trūcīgu zemnieku ģimenē. Strādājis par galdnieku. Pirmā pasaules kara sākumā iesaukts un līdz boļševiku apvērsumam 1917. gada novembrī uzdienējis līdz feldfēbeļa pakāpei un izpelnījies trīs šķiru Jura krustus. Pēc boļševiku nākšanas pie varas viņu vispirms ievēlēja par pulka komandieri, vēlāk iecēla par Saratovas guberņas Nikolajevskas apriņķa kara komisāru, un kā tāds Čapajevs šeit organizēja brīvprātīgo sarkanarmiešu vienības, no kurām izveidojās viņa komandētā brigāde, vēlāk – divīzija, kas karoja pret Čehoslovāku korpusu un admirāļa Kolčaka balto armiju Pievolgā un Urālos. 1919. gada 5. septembra rītā, kad divīzija atradās atpūtā Lbiščenskas pilsētiņā, tās štābam pēkšņi uzbruka baltgvardu vienība, kas bija devusies speciālā reidā sarkano aizmugurē. Tā kā divīzijas galvenie spēki atradās apmēram 50 kilometrus no Lbiščenskas, sarkano garnizons tika iznīcināts, un šajā kaujā krita arī Vasīlijs Čapajevs.

Sarkano armiju Krievijas pilsoņu karā vadīja daudzi izcili komandieri, kuru talants un uzņēmība izrādījās pārāki par balto ģenerāļu izglītību un pieredzi. Tomēr lielākā daļa no viņiem – Mihails Tuhačevskis un Vasīlijs Blihers, Aleksandrs Jegorovs un Jeronims Uborevičs, Vitauts Putna, Augusts Korks un Jukums Vācietis – gāja bojā Staļina represijās pret Sarkanarmijas komandieriem 20. gs. 30. gadu otrajā pusē. Atbrīvojušos varoņu vakanci padomju vēstures stāstā aizpildīja tādas literatūras un kino līdzekļiem glorificētas figūras kā Čapajevs – jau piesauktā Furmanova romāna un režisoru Vasiļjevu 1934. gadā uzņemtās filmas titulvaronis. Tomēr tautas apziņa, šķiet, jauta visā šai slavas stāstā ko ačgārnu, un no padomju oficiozā mīta Čapajevs pārceļoja mutvārdu folkloras – anekdošu – žanrā. Te viņš vairs nebija varonīgais komandieris ar iedzimtu stratēģa ģēniju, bet gan nelabojams pļēgurs ar šausmīgām manierēm un bezcerīgi nesekmīgs kara akadēmijas reflektants. Līdzi viņam atceļoja viņa adjutants Pjotrs Isajevs – tagad pudeles brālis Petja; nelabojams muļļa Furmanovs, un arī Vasiļjevu filmas varone ložmetējniece Anka, pret kuras nimfomānes vērienu anekdotēs aplaužas visi – ar baltgvardu bataljonu sākot, ar japāņu robotiem beidzot. No anekdotēm visi šie personāži devušies tālāk: uz tīmekļa plašumiem, datorspēlēm, krievu pornofilmām, un, protams, arī Viktora Peļevina postmoderno šedevru – romānu „Čapajev i Pustota”.