1527. gada 6. maijā Romu ieņēma ķeizara Kārļa V Hābsburga algotņi, kuriem valdnieks nebija laikus samaksājis algu. Astoņus mēnešus viņi laupīja un postīja pāvesta galvaspilsētu. Roma uz visiem laikiem zaudēja senāko spožumu, arī Eiropas mākslas metropoles statusu, tāpēc 1527. gads bieži tiek uzskatīts par Renesanses laikmeta beigām.

 

Roma, kādreizējā varenās impērijas galvaspilsēta un vēlāk pāvesta sēdeklis, viduslaikos vairākkārt piedzīvojusi postošus uzbrukumus. Pēdējā Romas izlaupīšana notika jau Jauno laiku sākumā, 16. gs. pirmajā pusē, kad posta darbus šeit pastrādāja ķeizara Kārļa V Hābsburga algotņu karaspēks.

Svētās Romas impērijas ķeizars un Spānijas karalis Kārlis V bija viens no varenākajiem ne vien sava laika, bet visu laiku Eiropas valdniekiem. Nomināli viņš valdīja visās vācu zemēs, faktiski – plašajos Hābsburgu īpašumos Austrijā, Dienvidvācijā un Nīderlandē, un tāpat spāņu kroņa zemēs – Spānijā, Itālijā un Amerikas kolonijās. Ķeizara pārlieku lielā ietekme nebija pa prātam citiem Eiropas monarhiem. 1526. gadā izveidojās kārtējā pret Kārli vērstā koalīcija, tā dēvētā Konjakas līga. Tajā apvienojās Francija, Venēcija, Florence, Milāna un arī līdzšinējais ķeizara sabiedrotais pāvests Klements VII. Jau visai drīz Kārļa armija, kura sastāvēja no vācu un itāļu zemēs savāktiem algotņiem un spāņu karaspēka, ņēma virsroku. Franči bija spiesti atkāpties, un, visdrīzāk, šis būtu īstais brīdis, lai sāktu miera sarunas, taču izrādījās, ka ķeizaram tobrīd nepietek līdzekļu, lai izmaksātu saviem karavīriem algas un pat lai pienācīgi apgādātu armiju ar pārtiku. Komandierim hercogam Kārlim de Burbonam neatlika nekas cits, kā ļaut zaldātiem apgādāties un nopelnīt pašai, respektīvi – netraucēti aplaupīt nabaga itāliešus. Galu galā 34 000 algotņu pieprasīja, lai tos ved uz Romu, komandierim atlika tikai pakļauties.

Ķeizars Kārlis, būdams krietns katolis, diezin vai būtu uzbrucis pāvesta galvaspilsētai, neskatoties uz to, ka pāvests Klements bija viņa pretinieks. Kā liecina avoti, ķeizars bijis satriekts, uzzinot par sava karaspēka nekontrolējamo rīcību. 1527. gada 5. maijā ķeizara armija, pa ceļam laupīdama un postīdama, sasniedza Romu, un nākamajā dienā – 6. maijā – devās uzbrukumā. Pilsētai bija stipri mūri un laba aizsardzības artilērija, taču to sargāja vien 5000 pilsoņu milicijas un 500 pāvesta šveiciešu gvardu. Jau pirmajās uzbrukums stundās krita armijas komandieris hercogs de Burbons – pēdējais, kuram demoralizētais karaspēks vēl kaut cik klausīja. Armija kļuva par bruņotu varzu, kurai gan netrūka kāres kauties un arī attiecīgu iemaņu. Ātri vien viņi noslaucīja no vaļņiem Romas aizstāvjus, ielauzās pilsētā un sāka laupīt visu – sākot ar pilsoņu mājām un greznajām kardinālu rezidencēm, beidzot ar dievnamiem. Ikviens, kurš mēģināja stāties ceļā, uz vietas šķīrās no dzīvības. Pāvests Klements pa slepenu eju no Vatikāna bēga uz citadeli Sanantdželo pilī – vēl Romas impērijas laikos celtā apaļā ēkā Tibras krastā. Viņa bēgšanu nodrošināja 189 šveiciešu gvardi, visi krizdami nevienlīdzīgajā cīņā. Ar šo kauju saistīta vēl šodien pastāvošā tradīcija, ka šveiciešu gvardi nodod zvērestu tieši 6. maijā.

Ķeizara zaldāti turpināja uzturēties Romā nākamos astoņus mēnešus. Viņi aizvācās tikai tad, kad pilsētā vairs nebija ko laupīt un arī ko ēst, savukārt līķu dēļ, kuri neaprakti trūdēja ēkās un pagalmos, sāka izplatīties sērgas. Pēc izlaupīšanas Romas iedzīvotāju skaits bija sarucis no 55 000 uz 10 000. Pāvesta galms neatguva to spožumu, kāds tam bija 15. gadsimtā, kad Romā pulcējās izcilākie Itālijas Renesanses mākslu meistari, tāpēc Romas izlaupīšanu 1527. gadā daudzi uzskata par Renesanses laikmeta beigām.