6. marts. Baijera farmācijas uzņēmums reģistrēja medikamentu aspirīns

1899. gada 6. martā Baijera farmācijas uzņēmums Vācijā reģistrēja jaunu preču zīmi – medikamentu ar nosaukumu „aspirīns”. Salicilskābe – viela, kuras dziednieciskā iedarbību dažādu augu sastāvā cilvēce bija novērojusi jau pirms gadu tūkstošiem – tagad bija pārtapusi moderna medikamenta formā.

Jau sirmā senatnē dziednieki bija atklājuši, ka vītola miza līdz pret drudzi, sāpēm un iekaisumu. Šādas ziņas atrodamas uz apmēram 4000 gadus vecām šumeru māla plāksnītēm un kādā ēģiptiešu papirusā no 2. gadu tūkstoša pirms Mūsu ēras; 5. gs. pirms Mūsu ēras par to rakstījis modernās medicīnas tēvs Hipokrāts. Jau tuvāk mūsdienām vītola mizas medicīnisko īpašību izpētei pievērsās anglikāņu prāvests Edvards Stouns 18. gs. vidū, sagatavodams attiecīgu ziņojumu Karaliskajai Zinātņu biedrībai Londonā. Līdz ar organiskās ķīmijas attīstību 19. gs. sākumā radās metodes augu sastāvā esošo vielu ekstrahēšanai, un 1828. gadā vācu ķīmiķis Jozefs Bīhners kā pirmais ieguva no vītola mizas salicīnu – organisku savienojumu, kas nodrošina slimības simptomus remdinošu efektu. Desmit gadus vēlāk itālis Rafaele Piria izdalīja no salicīna vēl efektīvāku savienojumu – salicilskābi. Vairāki citi ķīmiķi ap to pašu laiku atklāja salicilskābes klātbūtni arī vēl vienā izsenis zināmā ārstniecības augā – vīgriezēs.

Līdz ar 19. gs. vidu salicilskābes preparāti ieņēma arvien nozīmīgāku vietu terapijā. Tie ietekmēja arī diagnostikas metožu attīstību, jo pacientiem radās iespēja nomākt ierastos saslimšanas simptomus – sāpes un iekaisumus – un mediķiem nācās attīstīt zināšanas par citiem slimību simptomiem. Tomēr salicilskābes preparātu ekstrahēšana no augiem bija visai sarežģīts un dārgs process, pie tam šīs zāles ne tuvu nebija ideālas – salicilskābes savienojumi ir ārkārtīgi rūgti un ļoti stipri kairina kuņģi. Vieglāk iegūstamu un pacientiem tīkamāku salicīna preparātu izstrāde tāpēc kļuva par vienu no jaunās ķīmijas nozares – organiskās sintēzes – galvenajiem uzdevumiem 19. gs. otrajā pusē. 1860. gadā viens no organiskās ķīmijas pamatlicējiem, vācietis Hermanis Kolbe izstrādāja salicilskābes sintezēšanas metodi. Jau vairākus gadus pirms tam franču ķīmiķis Šarls Frederiks Žerārs, eksperimentēdams ar salicilskābes un etiķskābes savienojumiem, bija ieguvis jaunu vielu – acetilsalicilskābi. Tomēr viņa atklājums palika bez pelnītās ievērības vēl vairākas desmitgades, līdz pie salicīna preparātu izstrādes ķērās Frīdriha Baijera farmācijas uzņēmums Barmenas pilsētā, tagadējā Ziemeļreinā-Vestfālenē. Domājams, Baijera rūpnīcas ķīmiķis Felikss Hofmanis bija tas, kurš secināja, ka acetilsalicilskābe ir meklētā alternatīva, kas, saglabājot salicilskābes medicīnisko efektu, nerada tik smagas blaknes. Hofmaņa izstrādni nodēvēja par aspirīnu, ar pirmo burtu „a” apzīmējot acetila grupu savienojumā, savukārt sakni „spir” patapinot no salicilskābes vāciskā nosaukuma „Spirsäure”, kam pamatā vīgriezes latīniskais nosaukums „Spirea ulmaria”. Jaunā preparāta aspirīna tirdzniecības zīmi Baijera uzņēmums reģistrēja 1899. gada 6. martā.

20. gs. pirmajās desmitgadēs aspirīns iekaroja teju vai brīnumlīdzekļa reputāciju, kas īpaši nostiprinājās pēc 1918. gada, kad pasaulē uzliesmoja t.s. spāņu gripas pandēmija. Aspirīns, vājinot saslimšanas simptomus, palīdzēja daudziem šīs bīstamās infekcijas upuriem izdzīvot un atlabt. Aspirīns un līdzīgi acetilsalicilskābes medikamenti bija izplatītākie terapijas līdzekļi pasaulē līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad tos pamazām sāka aizstāt modernāki preparāti ar līdzīgu efektu, bet bez aspirīna blaknēm: panadols jeb tailenols un ibuprofēns. Tomēr ap to pašu laiku tika izpētīta aspirīna trombocītus bloķējošā iedarbība, kas deva tam jaunu pielietojumu sirds un asinsrites slimību ārstēšanā. Mūsdienās aspirīns vairs sen nav tās superzāles, kādas tās bija pirms simts gadiem, tomēr šī medikamenta vieta farmācijas vēsturē ir un paliek unikāla.