961. gadā, ticams, ka 6. martā, Bizantijas karavīri atgūst Krētas salu. Vairākus gadus šī sala ir kā zobu sāpes bizantiešiem, jo salu iekarojuši Andalūzijas musulmaņi. Viņi salā nodibinājuši Krētas Emirātu un dod patvērumu jūras laupītājiem, tik svarīgajā Vidusjūras austrumu daļā.

 

Krēta ir viena no simtiem vai pat tūkstošiem to teritoriju, kas gājusi no viena valdnieka rokām citās. Mūsdienu Grieķijas teritorija jau tā vienmēr bijusi kara lauks vietējo tautu interesēs, bet Krēta vēl papildus pildīja ģeopolitiski svarīga cietokšņa lomu. Tāpēc Krētā valdīja gan kristieši, gan musulmaņi, lai gan vēsture vispirms iesākas ar senajām kultūrām.

Uzskata, ka apdzīvotas apmetnes Krētā parādījās pirms apmēram 130 tūkstošiem gadu. Redzamākās un zināmākās ir minojiešu un mikēniešu kultūras, kuras salā nomainīja romiešu vara. Tās beigu posmā Krēta pat tika administratīvi savienota ar Lībijas piekrastē esošām apdzīvotajām vietām un tieši šādā kombinācijā, pēc reliģiskās šķelšanās, Krētu savā paspārnē ieguva Bizantija.

Bizantijas impērijas laikā Krētu bieži izlaupīja, te tai uzbruka musulmaņi, te vandaļi, te kareivīgās dienvidslāvu tautas. Pārmaiņas gan garantēja Pāvesta Leona III lēmums nodot Krētu no pāvesta pārraudzības Konstantinopoles garīdzniecībai. Tā Krēta aptuveni gadsimtu sabija pilnīgā Bizantijas impērijas pārvaldībā, līdz to iekaroja no Andalūzijas izraidīti vai aizmukuši musulmaņu karotāji.

820. gadā Krēta nonāca Andalūzijas muladu rokās. Muladi bija vietējās izcelsmes Andalūzijas musulmaņi, kuri bija sajaukums starp berberiem, ibēriešiem un Spāniju iekarojušajiem arābiem. Abu Hafa virsvadībā, korsāri pakļāva sev salu un nodibināja paši savu emirātu. Bizantijas impērija centās atgūt svarīgo teritoriju savā valdījumā, bet uzbrukumi 842. un 843. gadā bija tik drausmīgi lielas neveiksmes, ka līdz pat 961. gadam Bizantija lika Krētu mierā.

Tikmēr Krētas Emirātā uzplauka labklājība. Nav zināms daudz par sadzīvi Krētas Emirāta laikos, bet pieņemts uzskatīt, ka tā iedzīvotāji ne tikai kopa laukus un audzēja lopus, bet arī veikli tirgojās. Galu galā arābu izcelsmes iebrucēji garantēja drošu patvērumu salā iebraukušajiem korsāriem, tāpēc Krētā nonāca arī jūras laupījumu daļa, ko jūrnieki apmainīja pret sev tīkamām mantām. Nemainīga gan palika politiskā problēma, Krētas Emirāts bija kā dadzis acīs valdniekam Konstantinopolē.

Krētas musulmaņu uzbrukumi tirdzniecības kuģiem paralizēja darījums teju vai visā reģionā. Krētas Emirāta aizsardzībā esošie laupītāji terorizēja Grieķijas sauszemes teritorijas, tāpat kā Mazāziju un Bizantijas krastus. Imperators Konstantīns 7.-ais vairākkārt deva pavēles sagrābt Krētas musulmaņus, taču neprasmīgi karagājieni nomāca viens otru. Pēc Konstantīna VII nāves, viņa pēctecis nolēma mainīt taktiku, viņš Krētas ieņemšanu uzticēja ļoti talantīgam komandierim Nikoforam Foka.

960. gadā, gadu pirms mūsdienu Heraklijas ieņemšanas, Foka aizkuģoja uz Krētu ar milzīgu floti. Viņš ātri izkāpa krastā, aplenca pirmos nocietinājumus un sāka virzīties salas iekšienē. Taču karš ievilkās, Foka armija bija spiesta pārziemot Krētā, un ar jaunu sparu cīnīties jau pavasarī. Viņš nonāca līdz mūsdienu Heraklijas robežām, aplenca to un pēc sīvām kaujām, iekaroja pilsētas cietokšņus 6. martā. Tas nozīmēja Krētas Emirāta beigas un salas atgriešanos ortodoksijas impērijā.

Bizantiešu vara Krētā ilga trīs gadsimtus. Tās pozīcijas arī vājinājās, un 13. gadsimtā Krētu nopirka venēcieši. Prasmīgie tirgotāji gan kādu laiku nemaz nedabūja izbaudīt savu pirkumu, jo lielākie konkurenti dženovieši iekaroja Krētu tiklīdz pirkuma darījums bija noslēgts. Tomēr 1224. gadā venēcieši varēja iekuģot Heraklijas ostā, kuru kolonisti sauca par Kandiju.

Mūsdienu Krētas arhitektūra glabā daudzas savas vēsturiskās liecības. Venēciešu ietekme sala bija pietiekami liela. Lai arī 17. gadimtā salu iekaroja Otomaņu karavīri. Tā jau atkal pēc vairāk nekā trīs gadsimtu valdīšanas, Krēta nonāca cita kunga varā. Otomaņu ietekme salā bija milzīga, tāpat kā vietējo grieķu pretestība. Vairākkārt notika vietējo sacelšanās, līdz 19. gadsimta izskaņā, krētieši nodibināja savu valsti. Tā gan bija nevēlama pašu autonomija, jo etniski salas iedzīvotāji izjuta piederību kontinentālajai Grieķijai, taču lielo valstu politika pret Krētu mainījās tikai pēc fanātiska turku uzbrukuma. Tajā cieta arī lielvalstu diplomāti un tirgotāji, tāpēc tika dota piekrišana Krētas savienībai ar Grieķiju.