Ķīmisko elementu periodiskuma likumu tā atklājējs, krievu ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs pirmoreiz publiski definēja Sanktpēterburgā, Krievijas Ķīmijas biedrības sēdē 1869. gada 6. martā (pēc vecā stila).

 

Zinātniski priekšstati par ķīmiskiem elementiem sāka veidoties Apgaismības laikmetā. Līdz tam apzināti bija pamatā tie elementi, kas dabā sastopami cietu vielu veidā – ogleklis, sērs, metāli. Modernās ķīmijas zinātnes pamatlicējam francūzim Antuānam de Lavuazjē 18. gs. bija zināmi jau 29 elementi, kurus viņš kā pirmais iedalīja metālu un nemetālu kategorijās. 19. gs. parādījās pirmie mēģinājumi klasificēt elementus sīkāk atbilstoši to ķīmiskajām īpašībām. Vācietis Johans Volfgangs Debereiners bija pirmais, kurš 1817. gadā konstatēja sakarību starp elementu atommasu un to īpašībām, bet bija jāpaiet vēl nepilnam pusgadsimtam, līdz francūzis Aleksandrs de Šankurtuā atklāja, ka, izkārtojot elementus augošā atommasu secībā, to īpašības periodiski atkārtojas. Dažus gadus pēc Šankurtuā anglis Džons Ņūlendss konstatēja šīs atkārtošanās intervālu – ik pa astoņiem elementiem. Viņš to nodēvēja, izmantojot mūzikas teorijas jēdzienu, par „Oktāvu likumu”. Iespējams, tieši šis neeksaktais apzīmējums izraisīja daudzu kolēģu skepsi. Britu zinātnieka atklāsmes sākotnēji neguva pelnīto ievērību, un par ķīmisko elementu īpašību universālā pamatprincipa – Periodiskuma likuma – atklājēju bija lemts kļūt Ņūlendsa kolēģim un laikabiedram Eiropas otrā malā. 1869. gada 6. martā pēc vecā, jeb 18. martā pēc jaunā stila, Sanktpēterburgas universitātes ķīmijas profesors Dmitrijs Mendeļejevs, savā priekšlasījumā Krievijas Ķīmijas biedrības sanāksmē, definēja: „Vienkāršu ķermeņu īpašības, tāpat arī elementu savienojumu formas un īpašības, un tādējādi arī to veidoto vienkāršo un salikto ķermeņu īpašības ir periodiskā atkarībā no to atomu masas.”

Kā vēlāk stāstījis pats Mendeļejevs, elementu izkārtojumu tabulā atbilstoši periodiskuma principam viņš pirmoreiz esot noredzējis sapnī, kad darba pārtraukumā atlaidies atpūsties un iesnaudies. Uztrūcies no miega, viņš ātri uzskicējis redzēto, tad gulējis tālāk, bet, kā vēlāk izrādījies, skice bijusi gandrīz bez kļūdām. Tieši tobrīd Dmitrijs Mendeļejevs rakstīja divsējumu darbu „Ķīmijas pamati”. Strādājot pie grāmatas, viņš intensīvi apsvēra, kā pareizāk grupēt elementu aprakstus, un šajā sakarā skicēja dažādas shēmas, kuras atrodamas viņa arhīvā. Ir ticami, ka domu darba rezultāts atklājies miegā, kad apziņu netraucē ārējās realitātes iespaidu plūsma.

Mendeļejeva formulētais universālais princips nebūt tūlīt neguva vispārēju atzīšanu. Tas notika tikai pēc tam, kad nākamajās desmitgadēs patiešām tika atklāti vairāki jauni ķīmiskie elementi, kuru eksistenci, balstoties savā teorijā, bija prognozējis ģeniālais ķīmiķis. Fizika pakāpeniski pilnveidoja priekšstats par atoma uzbūvi, atklāja pozitīvi lādēto atoma kodolu un tam apkārt rotējošos negatīvi lādētos elektronus. 1911. gadā nīderlandiešu fiziķis Antonijs van den Bruks postulēja, ka elementa kārtas numurs periodiskajā sistēmā atbilst tā kodola pozitīvajam lādiņam, un 1920. gadā to eksperimentāli pierādīja anglis Džeimss Čedviks. Visbeidzot dāņu fiziķis Nilss Bors laikā no 1921. līdz 1923. gadam izstrādāja savu teoriju, atklājot, ka elementu īpašības nosaka elektronu rotācijas trajektorijas atoma ārējā čaulā, kas periodiski atkārtojas. Mūsdienās ķīmisko elementu periodiskuma likums formulējams šādi: „Ķīmisko elementu īpašības, tāpat to veidoto vienkāršo vielu un savienojumu īpašības ir periodiskā atkarībā no to atomu kodola lādiņa lieluma.”