1600. gada 6. oktobrī notika pirmā vēsturē zināmā operas izrāde: Francijas karaļa Anrī IV un Florences magnātu dzimtas atvases Marijas Mediči kāzu viesiem tika izrādīta Jakopo Peri „Eiridīke”.

1600. gada rudenī Eiropa posās spožām kāzu svinībām: Francijas karalis Anrī IV ņēma par sievu slavenās Florences magnātu Mediči dzimtas atvasi Mariju. Līgavai līdzi nāca patiesi karaliska pūra nauda, un arī svinības bija grandiozas. Viesiem piedāvāja dažādas izklaides, tai skaitā Mediči galma komponista Jakopo Peri darbu „Eiridīke”. Jau dažus gadus iepriekš Peri bija sacerējis pirmo līdzīgo darbu ar nosaukumu „Dafne”. Komponists pretendēja atgriezt dzīvē antīkā teātra tradīciju. Viss antīkais tā laika Itālijā bija aizrautīgas atdarināšanas objekts, taču, atšķirībā no antīkajiem vizuālās mākslas darbiem, senās Grieķijas un Romas skatuves darbi, saprotams, nebija saglabājušies, tāpēc maestro Peri rīkojās pēc izjūtas, apvienojot teorētisko priekšstatu par antīko skatuves mākslu ar sava laika mūzikas tradīciju. Izdevās tīri labi, un apmierinātie patroni pasūtīja nākamo, kā to nodēvēja, ‘opera’; lietojot daudzskaitlī latīņu vārdu ‘opus’ – „mākslas darbs” – un tādējādi uzsverot, ka te mākslas baudītājiem tiek piedāvāts ne viens vien muzikālais darbs, bet arī skatuviskais, aktieriskais, horeogrāfiskais. Tā nu 1600. gada 6. oktobrī spožo laulību viesi ieradās uz pirmo vēsturei zināmo operas pirmizrādi.

Drīz vien opera pameta augstmaņu pilis un ieviesās arī publiskos teātros. Jakopo Peri jaunākais laikabiedrs Klaudio Monteverdi jau rakstīja arī vienkāršās tautas skatuvei. Līdz 18. gadsimta vidum Eiropas opermākslā toni noteica itālieši, sevišķi jau itāliešu libretisti. Viņu izkoptos žanra kanonus respektēja arī visi citi – piemēram, vācu komponists Georgs Frīdrihs Hendelis, kurš dzīvoja un rakstīja pamatā Anglijā. Izdabājot populārās publikas gaumei, operā ieviesās visdažādākie blakuselementi: plaši baleta numuri, intermēdijas, reizēm bija pat divi savstarpēji vāji saistīti sižeti – viens komisks, otrs traģisks. Var teikt, opera, sekojot rokoko stilam, kļuva arvien kruzuļotāka, un tai arvien grūtāk nācās elpot zem šo dekoratīvo papildinājumu nastas.

Atpestīšana nāca no Alpu kalnu viņas puses. Vācu komponists Kristofs Vilibalds Gluks aicināja operu atpakaļ pie pirmsākumiem, pie „daiļas vienkāršības”, ar to saprotot mazāk dekoratīvisma un vairāk dramatisma gan mūzikā, gan libretu kompozīcijā. Tomēr 18. gadsimta operas spožākais veikums nepieder vis Glukam, bet gan viņa jaunākajam laikabiedram Volfgangam Amadejam Mocartam. Viņš nebija nepārprotams Gluka sekotājs, un viņa operu panākumus noteica ne tik daudz skatuviskā žanra tīrība, cik kūsājošais muzikālais ģēnijs. Un lai arī Mocartam nekādi nevar pārmest skatuviskās izjūtas trūkumu, viņš nereti tiek minēts kā arguments joprojām aktuālajā diskusijā par to, kas tad opera žanrā ir galvenais – muzikālā daile vai tomēr dramatiskais efekts.