6. septembris. 1642. gada Anglijas Parlaments aizliedz teātru darbību Anglijā

1642. gada 6. septembrī Anglijas Parlaments, neilgi pirms tam nonācis pilsoņkara stāvoklī ar karali Čārlzu I Stjuartu, aizliedza jebkādu teātru darbību Anglijā. Aizliegums palika spēkā līdz par monarhijas restaurācijai 1660. gadā un radikāli mainīja angļu teātra raksturu.

16. gs. otrajā pusē, karalienes Elizabetes I laikā, teātris Anglijā piedzīvoja zelta laikmetu, kuram līdzīgu grūti atrast visā pasaules teātra vēsturē. Publika pildīja teātrus, lai dzīvotu līdzi Kristofera Mārlova, Bena Džonsona un, protams, diženā Viljama Šekspīra varoņiem. Aktiera amats bija cienījams un labi apmaksāts; skatuves mākslinieki cēla solīdus namus Londonā un pirka lauku īpašumus. Pie tam, piebildīsim, runa ir tikai par aktieriem – uz Elizabetes laika Anglijas skatuves drīkstēja kāpt tikai vīrieši, un šī principa ievērošanai modri sekoja ne vien varas iestādes, bet arī publika, kura izsvilptu un nomētātu ar atkritumiem ikvienu aktrises goda tīkotāju. Gan nedaudz bālāka, tomēr joprojām aktīva angļu teātra dzīve turpinājās arī Elizabetes varas mantinieku – karaļa Džeimsa I un viņa dēla Čārlza I laikā, tomēr tā spēji aprāvās līdz ar Anglijas pilsoņu kara sākumu. 1642. gada sākumā spriedze attiecībās starp karali Čārlzu un Parlamentu lika monarham pamest galvaspilsētu, tā paša gada augustā šī spriedze pārauga atklātā militārā pretstāvē. Un 1642. gada 6. septembrī Parlaments pieņēma lēmumu par visu Anglijas teātru slēgšanu.

Oficiālā lēmuma motivācija definēja izklaidēšanos teātrī kā „nepiedienīgu tik grūtos laikos”. Faktiskais iemesls gan bija cits – teātra izrādes bija kļuvušas par ērtu tikšanās vietu rojālistiem – karaļa atbalstītājiem. Teātru trupas parasti baudīja kāda karaliskās ģimenes pārstāvja vai cita aristokrāta atbalstu, tāpēc vairums aktieru arī simpatizēja karalim un augstmaņiem; daudzi pat stājās rojālistu armijas rindās. Un vispār – teātris jau sen bija šķitis nekrietns grēka perēklis puritāņiem, radikālajiem Anglijas protestantiem, kuri dominēja Parlamentā. Ar to skaidrojams, kāpēc aizliegums netika atcelts arī tad, kad „grūtie laiki” bija garām – pilsoņu karš uzvarēts, un nabaga karalis Čārlzs šķīries no galvas. Gluži pretēji – sodi par teātra spēlēšanu kļuva tikai vēl bargāki: sava rūpala piekopšanā atkārtoti pieķerti aktieri tika pielīdzināti klaidoņiem, kas pēc tālaika Anglija likumiem draudēja ar pēršanu līdz asinīm, zīmes iededzināšanu miesā un izvešanu uz aizjūras zemēm. Skatītājiem draudēja naudas sods. Ziņu par sodīšanas gadījumiem gan nav daudz – acīmredzot aktieri atrada sev citu nodarbošanos. Bija gan daži, kuri mēģināja aizliegumus apiet – tā ir ziņas par kādu Robertu Koksu, kurš kopā ar diviem citiem līdzbiedriem ceļojis pa valsti, izrādīdams savus, kā viņš tos dēvēja, „jokus”. Attiecīgos uzraugus viņš piekukuļojis un oficiāli uzdevis savu nodarbi par virves dejošanas priekšnesumiem. Tomēr šīs uzstāšanās, kas balstījušās primitīvā komismā, nevarēja ne salīdzināt ar iepriekšējā laikmeta dramatiskās mākslas virsotnēm.

1658. gadā nomira pilsoņu kara rezultātā pie varas nākušais diktators Olivers Kromvels. Bez viņa stingrās rokas kārtība valstī ātri pajuka, armija padzina parlamentu, un galu galā Skotijas vietvaldis Džordžs Monks ar saviem skotiem iemaršēja Londonā un aicināja nogalinātā karaļa dēlu Čārlzu II Stjuartu ieņemt tēva troni. Notika monarhijas restaurācija, un līdz ar to atjaunojās arī teātru darbība. Tomēr tas jau bija gluži cits teātris. Daudzie angļu aristokrāti, kuri juku laikus bija pārlaiduši Francijā, pārveda no Kontinenta turienes gaumi un priekšstatus. Angļu teātris neatgriezās pie agrākā oriģinālā, tikai šeit tapušā un veidotā stila – tas iekļāvās vispārējā Eiropas skatuves standartā, kuru tobrīd pamatā diktēja savā apogejā esošais franču klasicisms ar Korneja un Rasina traģēdijām un šarmanto komiķi Moljēru. Pat Šekspīra ģēnijs desmitgadēs pēc Restaurācijas izrādījās nenovērtēts, tomēr jau līdz ar 18. gs. sākumu tas atguva pelnīto ievērību ne vien Anglijas, bet visas Eiropas dramaturģijā.