1782. gada 7. augustā Pēterburgā atklāja tēlnieka Etjēna Falkonē veidoto pieminekli caram Pēterim I – slaveno „Vara jātnieku”.

Bet augstumā, kur skar vien vējš,

Kā atvairīdams tumsas loku,

Uz klints, pret tālēm cēlis roku,

Drošs vara zirgā valdnieks sēž.

Tās ir rindas no Aleksandra Puškina poēmas „Vara jātnieks”.

1782. gada 7. augustā Sanktpēterburgā, Senāta laukumā tika atklāts piemineklis pirmajam Krievijas imperatoram un šīs pilsētas dibinātājam Pēterim I. Tas ir patiesi iespaidīgs – bronzā lietais jātnieks, uzdzinis zirgu milzīga viļņveidīga granīta blāķa virsotnē, paslējis to pakaļkājās un no saviem augstumiem valdonīgi stiepj roku pāri savai pilsētai. Viņš ir šīs vietas demiurgs. Viņš to no pirmatnības haosa, kur, kā saka dzejnieks, „pa purvu staigniem sūnekļiem, pa zemiem, tumšiem mājokļiem tik nabadzīgi čuhņi mita, un mežs ar baigiem biezokņiem”, viņš to pārvērtis par vienu no spožākajām Eiropas metropolēm.

Ideja celt pieminekli pieder Krievijas imperatorei Katrīnai II. To viņa apspriedusi ar saviem pastāvīgajiem vēstuļu draugiem – franču apgaismotājiem Voltēru un Denī Didro. Pēdējam, kā labam mākslas pazinējam, viņa lūgusi padomu – kam pasūtīt šo darbu, un Didro ieteicis līdz tam mazpazīstamo franču skulptoru Etjēnu Falkonē. Jaunais francūzis ieradās Pēterburgā, un Bronzas Pēterim bija lemts kļūt par viņa izcilāko veikumu. Uz pieminekļa sāniem Katrīna lika rakstīt veltījumu krieviski un latīniski: „Pēterim I – Katrīna II”. Tā viņa nepārprotami norādīja, ka uzskata Pēteri par vienīgo no Krievijas valdniekiem, kurš par viņu būtu pārāks.

Pētera tēls liets bronzā. Par „Vara jātnieku” viņu padarījis Aleksandrs Puškins savā poēmā, jo vārsmojumā „varš” skan noteikti vīrišķāk nekā „bronza”. Puškins ir tas, kurš tēlnieka klasicistiski stingajam veikumam pievienojis jaunu – mīta, romantikas, kustības dimensiju. Viņš Vara jātniekā koncentrē vēsturisku simbolismu – laikmetu, pilsētu, valsti –, un savā poēmā „Vara jātnieks” atklājis Pētera I diženuma ēnas pusi:

Un tas, kas gaisos krēslu šķēla

Ar vara galvu nekustīgs;

Tā gribas lēmums liktenīgs

Šo pilsētu pie jūras cēla…

Cik miglā ietinies viņš baigs!

Kāds domu pilns ir viņa vaigs!

Ai, bargais liktens pavēlnieks!

Vai nebija pār bezdibeni

Ar cietu dzelzu iemuteni

Reiz Krieviju tev sasliet prieks?

Jau tad kad cars Pēteris izvēlējies vietu savai ziemeļu galvaspilsētai, zvejnieki viņu brīdinājuši – ik piecos gados šeit notiekot lieli plūdi. Taču cars, apzinoties vietas stratēģisko nozīmi Krievijai, savu lēmumu nemainīja. 1824. gada plūdi, kas tēloti Puškina „Vara jātniekā”, bija postošākie Pēterburgas vēsturē: ūdens līmenis Ņevā pārsniedz vidējo atzīmi par vairāk nekā četriem metriem, plūdos un no to sekām gāja bojā 569 cilvēki.