Pēc uzvaras Otrajā pasaules karā PSRS izvērsa ekspansīvu politiku Melnās jūras reģionā. Par tās kulmināciju kļuva nota Turcijai 1946. gada 7. augustā.

Laikā pēc Pirmā pasaules kara Padomju Savienības un Turcijas attiecības bija visumā ļoti labas. Abas valstis bija piedzīvojušas veco impēriju sabrukumu un radikālu valsts iekārtas maiņu, un tas radīja pamatu zināmai solidaritātei. Taču 30. gadu otrajā pusē līdz ar militārajām iespējām pieauga arī Staļina režīma ģeopolitiskās ambīcijas, un atdzima senās Krievijas vēlmes kontrolēt Bosforu un Dardaneļus – jūras šaurumus, kas Melno jūru šķir no Vidusjūras baseina. 1936. gadā noslēgtā Montrē konvencija, kas ir spēkā arī mūsdienās, nosaka Turcijas pilnīgu kontroli pār tās teritorijā esošajiem šaurumiem, nepieļaujot ārpus Melnās jūras esošu valstu nozīmīgu militāru klātbūtni šais ūdeņos. Līdz ar Otrā pasaules kara beigām Staļina režīms sāka pieprasīt Montrē konvencijas nomaiņu pret citu kārtību. PSRS denonsēja arī 1925. gada draudzības līgumu ar Turciju un sāka paust pretenzijas uz tiem Turcijas pierobežas apgabaliem, kuri līdz Pirmajam pasaules karam bija ietilpuši Krievijas impērijā. Padomju ekspansijas vēlmes materializējās 1946. gada 7. augusta notā, kurā tika pieprasīta kopīga Turcijas un Padomju Savienības kontrole pār šaurumiem, respektīvi – padomju militāro spēku izvietošana Turcijas teritorijā. Bija skaidrs, ka ja Turcija pakļausies, tas, visdrīzāk, beigsies ar šīs valsts pārvēršanu par tādu pašu padomju marioneti, par kādām tobrīd jau tapa Rumānija, Bulgārija; arī citas Austrumeiropas valstis. Šāda notikumu attīstība, visdrīzāk, izšķirtu arī Grieķijas likteni, jo tur komunistiskā opozīcija bija izvērsusi bruņotu cīņu par varu.

Vēsturiski kā pretsvars Krievijas ekspansijai reģionā pamatā bija darbojusies Britu impērija. Tagad britu iespējas bija krietni sarukušas, un vienīgais ar boļševiku impēriju salīdzināmais spēks bija Amerikas Savienotās Valstis. Izšķirošais moments bija prezidenta Harija Trūmena uzstāšanās Savienoto Valstu Kongresā 1947. gada 12. martā, pamatojot plašas palīdzības nepieciešamību Turcijai un Grieķijai. Prezidents pauda: „Pašreizējā vēstures momentā teju ikvienai nācijai nākas izvēlēties starp divām dzīves kārtības alternatīvām. Pārāk bieži tā nav brīva izvēle. Viena dzīves kārtības modeļa pamatā ir vairākuma griba, un to raksturo neatkarīgas institūcijas, reprezentatīva valdība, brīvas vēlēšanas, garantijas indivīda brīvībai, sirdsapziņas un vārda brīvībai un brīvībai no politiskas apspiešanas. Otra dzīves kārtības modeļa pamatā ir mazākuma griba, kas ar spēku uzspiesta vairākumam. Tas balstās terorā un apspiešanā, kontrolētā presē un radio, iepriekš fiksētos vēlēšanu rezultātos un individuālās brīvības nomākšanā. Esmu pārliecināts, ka Savienotajām Valstīm jāīsteno atbalsta politika brīvām tautām, kuras pretojas mēģinājumiem tās pakļaut ar bruņota mazākuma spēkiem vai ārēju spiedienu. Esmu pārliecināts, ka mums jāsniedz palīdzība tautām, lai tās pašas neatkarīgi veidotu savu likteni.”

Prezidenta runā formulētā politika – mērķtiecīgi un apņēmīgi pretoties totalitārā komunisma ekspansijai visā pasaulē – ieguva Trūmena doktrīnas apzīmējumu un kļuva par aukstā kara pretstāves stūrakmeni. Turcijā padomju spiediens panāca cerētajam pretējo rezultātu: gan valdošajā elitē, gan sabiedrībā kopumā nostiprinājās nepārprotams atbalsts stratēģiskai partnerībai ar Savienotajām Valstīm, kā rezultātā 1952. gadā Turcija pievienojās NATO blokam. Kā 1957. gadā, kritizēdams Staļina ārpolitiku, izteicās viņa varas mantinieks Ņikita Hruščovs: „Sakāvām vāciešus, un mums sakāpa galvā. Turki – draugi un biedri. Nē – mēs uzrakstīsim notu, un mums tūlīt atdos Dardaneļus. […] Uzrakstījām, ka mēs laužam līgumu par draudzību, un iespļāvām turkiem ģīmī. […] Tā mēs pazaudējām draudzīgo Turciju, un tagad mums ir dienvidos amerikāņu bāzes, kas tur uz grauda mūsu valsts dienvidus…”