1301. gada 7. februārī Anglijas karalis Edvards I piešķīra savam dēlam, nākamajam karalim Edvardam II, Velsas prinča titulu. Visos turpmākajos gadsimtos šo titulu valkājuši vairums angļu un britu troņmantnieku.

Nu jau daudzus gadsimtus britu karaļnama atvase, kuru valdošais monarhs ieceļ par savu troņmantnieku, saņem Velsas prinča titulu. Parasti tas, protams, tiek karaļa vecākajam dēlam, taču vēsturē ir bijuši daži izņēmumi, tāpat kā gadījumi, kad tronī kāpjošie monarhi pirms tam nav valkājuši šo titulu. Titula rašanās saistīta ar viduslaikiem, kad līdz tam neatkarīgā Velsa nonāca Anglijas karaļu pakļautībā.

Velsa ir Lielbritānijas daļa uz rietumiem no Anglijas. 5. gadsimtā, kad Britu salas sāka iekarot ģermāņu ciltis, uz šo kalnaino zemi atkāpās salas pamatiedzīvotāji briti. Ap 7. gadsimtu robeža starp anglosakšu un velsiešu zemēm nostabilizējās aptuveni tur, kur arī mūsdienās ir Velsas austrumu robeža, un palika nemainīga līdz 11. gadsimtam. Taču 1066. gadā Angliju sev pakļāva Normandijas hercogs Viljams, saukts Iekarotājs. Velsas pierobežā viņš izveidoja tā dēvēto Velsiešu marku, piešķirot šeit zemes saviem ietekmīgākajiem vasaļiem un ļaujot viņiem pēc patikas paplašināt savas teritorijas uz velsiešu rēķina. Nākamo simts gadu laikā šiem Markas baroniem bija izdevies iespiesties Velsas dienviddaļā; tālāk uz ziemeļiem velsieši joprojām sīksti turējās savos kalnos. Te atradās spēcīgā Gvinedas zeme, kura centās ap sevi konsolidēt pārējo normāņiem vēl nepakļauto Velsu. Gvinedas valdnieks Ovains Gvineds 12. gs. vidū kā pirmais latīniski dēvējās par princeps Wallensium­ – Velsiešu princi. Velsiešu valodā gan tika lietots tituls Tewesog, kas drīzāk nozīmē ‘vadonis’. Ovaina mazmazdēls Dafids ap Llivelins ap 1244. gadu kā pirmais pieņēma Velsas prinča titulu, savukārt viņa dēla Llivelina ap Grifida titulu atzina arī Anglijas karalis Henrijs III un Romas pāvesta legāts. Llivelinam gan nācās zvērēt uzticību karalim Henrijam, taču tas bija drīzāk savienības, nevis pakļaušanās līgums, un Henrijs pa atdeva velsietim atpakaļ dažas agrāk iekarotās teritorijas. Tomēr Llivelins arī bija pēdējais patstāvīgais velsiešu valdnieks. 1272. gadā miermīlīgo Henriju III Anglijas tronī nomainīja agresīvais Edvards I. Pēc dažiem gadiem starp viņu un Llivelinu izcēlās konflikts, un angļi iebruka Velsā. Velsieši pretojās sīksti, taču 1283. gadā princis Llivelins ap Grifids kaujā krita, un tas izšķīra cīņas likteni. Viņa brāli, pēdējo Velsas princi Dafidu ap Grifidu angļi sagūstīja un sodīja ar nāvi kā uzticības zvēresta lauzēju.

Leģenda vēsta, ka velsieši piekrituši padoties Edvardam, ja tas viņiem iecelšot princi, kurš „būtu dzimis uz Velsas zemes un nerunātu angļu mēlē”. Karalis piekritis, un pēc brīža iznesis pie viņiem savu nesen dzimušo dēlu, nākamo karali Edvardu II, kurš bija nācis pasaulē Kernarfonas pilī Ziemeļvelsā un, protams, vēl nerunāja ne vārda nedz angļu, nedz kādā citā valodā. Par šī stāsta patiesumu gan nākas šaubīties, jo pirmoreiz rakstos tas parādījās 16. gadsimtā. Pie tam 13. gadsimta Anglijas aristokrātu valoda bija nevis angļu, bet gan Normandijas franču dialekts. Taču noteikti ir zināms, ka Edvards I pasludināja savu dēlu un troņmantnieku par Velsas princi parlamenta sapulcē Linkolnas pilsētā 1301. gada 7. februārī.

14. gadsimtā velsieši vairākkārt sacēlās pret iekarotājiem, un vairāki Gvinedas valdnieku pēcnācēji sevi pasludināja par Velsas prinčiem, taču nevienam no viņiem neizdevās lauzt iekarotāju varu. Velsa gan vēl vairākus gadsimtus palika no Anglijas savrupa prinča zeme, kas allaž tika piešķirta troņmantniekam. Un arī pēc tam, kad 1536. gadā to iekļāva Anglijas kroņa zemēs, angļu un vēlāk britu monarhi turpināja iedibināto titula piešķiršanas tradīciju. Kopš 1958. gada Velsas prinča tituls pieder karalienes Elizabetes II vecākajam dēlam princim Čārlzam.