Māstrihtas līgums, kuru divpadsmit Eiropas Ekonomiskās Apvienības valstis parakstīja 1992. gada 7. februārī, lika pamatus līdz tam Eiropā nebijušai valstu kopībai – Eiropas Savienībai ar tās vienoto valūtu, pilsonību, ekonomiku, koordinēto ārpolitiku, aizsardzību un tiesībsargāšanas sistēmu.

Māstrihta ir sena pilsēta pašos Nīderlandes dienvidaustrumos, kur tās teritorija šaurā joslā iespiedusies starp Beļģiju un Vāciju. Sava izvietojuma dēļ pilsēta allaž bijusi ar starptautisku raksturu, un, iespējams, tieši tas pagājušā gadsimta 90. gadu ieskaņā lika to izvēlēties par vietu, kur parakstīt Eiropas integrācijai izšķirošu vienošanos. 1992. gada 7. februārī divpadsmit Eiropas Ekonomiskās Apvienības valstu galvas – seši prezidenti un seši monarhi – parakstīja Māstrihtas līgumu jeb, oficiālajā nosaukumā, Līgumu par Eiropas Savienību.

Māstrihtas līguma struktūras pamatā ir tā dēvētie Trīs pīlāri. Līdz tam Eiropa kopīgi lielāko tiesu nodarbojās ar vienu no šiem trim: savienības vienotās ekonomikas normēšanas un vadības jautājumiem. Uz šo pīlāru attiecināmi tādi jau agrākos līgumos fiksēti principi kā savienības vienotā pilsonība, savienības organizatoriskie aspekti, vienotā ekonomiskā un vienotā fiskālā telpa. Šo principu nodrošināšanai dalībvalstis vienojās deleģēt daļu savu suverēno funkciju Eiropas Savienības centrālajām institūcijām. Protams, ka šāda teju bezprecedenta pieeja daudziem joprojām šķiet nepieņemama, un visās Eiropas Savienības dalībvalstīs pastāvīgi aktuāla ir politiskā retorika par „Briseles birokrātijas diktātu”. Šīs emocijas, populistu prasmīgi uzkurinātas un, konjunktūras politiķiem ar tām neuzmanīgi koķetējot, noveda pie šobrīd notiekošā Lielbritānijas izstāšanās procesa no Eiropas Savienības.

Māstrihta aizsāka vēl vienu apvienotajai Eiropai ļoti būtisku procesu –vienotās valūtas eiro ieviešanu. Lai nodrošinātu eiro stabilitāti, tika izstrādāti tā dēvētie Māstrihtas kritēriji – valstīm izpildāmie noteikumi inflācijas, budžeta deficīta, valsts aizņēmumu apjoma un ilgtermiņa aizņēmumu likmju un valūtas kursa ziņā. 1999. gadā eiro ieviešanas procesu uzsāka vienpadsmit savienības dalībvalstis; Grieķija inflācijas rādītāju dēļ kādu brīdi iekavēja, savukārt Lielbritānija, Dānija un Zviedrija izlēma palikt ārpus Eirozonas. Kā zināms, šobrīd eiro kā savu valūtu lieto astoņpadsmit Eiropas Savienības valstis, no kurām septiņas pievienojušās savienībai un eirozonai tās paplašināšanās procesā. Var piebilst, ka Māstrihtas kritērijus, saskaņā ar 2014. gada datiem, ievēro vairs tikai sešas no Eirozonas dalībvalstīm, tai skaitā trīs Baltijas valstis.

Kas attiecas uz pārējiem diviem piesauktajiem pīlāriem, no kuriem viens apzīmē vienotu ārējo un drošības politiku, bet otrs – policijas un citu tiesībsargājošo iestāžu darbības koordinēšanu, tad šeit atsevišķu dalībvalstu politiskās nostādnes joprojām ir dominējošās, jo šiem pīlāriem trūkst tās diezgan objektīvi izsveramās ekonomiskās nepieciešamības, kāda piemīt Pirmā pīlāra problemātikai. Eiropas Savienības valstu aizsardzības politikas koordināciju pamatā nodrošina to lielākās daļas dalība NATO, kuru dublēt šķiet nelietderīgi. Kas attiecas uz ārpolitiku, tad vienotas nostājas veidošanu bremzē gan valstu dažādais svars pasaules politikā, gan būtiskas interešu atšķirības, kas vēl jo vairāk pieaugušas pēc daudzu jaunu valstu pievienošanās savienībai kopš Māstrihtas pagājušajā ceturtdaļgadsimtā. Un vispār – pa šiem 25 gadiem Eiropā un pasaulē daudz kas mainījies, un tas vienotības entuziasms, kurš nepārprotami jūtams Māstrihtas līguma burtā un garā, šķiet krietni noplacis.