1865. gada 7. jūlijā ASV izpilda augstāko soda mēru prezidenta Ābrahama Linkolna atentātā iesaistītajām personām. Slepkava Džons Būts tika nogalināts aizturēšanas brīdī, kamēr tie, kas viņam palīdzēja, tika tiesāti. Starp viņiem arī sieviete, kura kļuva par pirmo, kas saņēmusi augstāko soda mēru ASV.

 

Atentāts pret Ābrahamu Linkolnu bija ASV sašķeltās sabiedrības skaļākais pierādījums. Ziemeļnieku vēlme atbrīvot afroamerikāņus no verdzības un dienvidu štatu pretestība noveda pie daudzām sadursmēm. Viena no tādām bija kliedzošais gadījums, kad 1865. gada aprīlī Forda teātrī aktieris Džons Vilks Būts nošāva prezidentu. Tāda bija dienvidnieku atriebība Linkolna politikai. Turklāt, arī Pilsoņu karš jau virzījās uz savu noslēgumu, kas vairoja dienvidnieku radikālismu.

Jezga, kas sākās pēc uzbrukuma prezidentam, bija milzīga. Tāpat mēģināja uzbrukt arī ASV Valsts sekretāram Viljamam Sjuardam un viceprezidentam Endrjū Džonsonam. Sazvērnieku mērķis bija likvidēt administrācijas augstākās trīs amatpersonas, lai izmainītu iekšpolitisko kursu. Pēdējie divi uzbrukumi izgāzās.

Atentāta dienā Džons Būts uzzināja, ka prezidents ieradīsies teātrī. Viņš nolēma ātri izplānot Linkolna slepkavību, jo apzinājās, ka konfederātu cīņa praktiski ir zaudēta. Būts uzrakstīja vēstulē mātei, ka doma par cīņas beigām, liek viņam pieņemt lēmumu izdarīt kaut ko izšķirošu. Vēlāk Būts apmeklēja pansiju, kurā saimniekoja Mērija Sjurata. Viņš palūdza, lai Mērija brīdina sabiedrotos un sagatavo ieročus, ko Būts bija noglabājis viņas pansijā. Tieši šī iemesla dēļ Mēriju vēlāk sodīs ar nāvi.

Būta sabiedrotie bija arī vīri vārdā Luiss Pauels, Džordžs Atzerods un Deivids Herolds. Viņiem bija jāuzbrūk Linkolna domubiedriem, kamēr Heroldam bija jābūt par pavadoni ceļā uz drošo slēptuvi pēc uzbrukuma. Herolds sagaidīja Būtu pēc uzbrukumu pie teātra. Viņi abi muka pāri jūras spēku kanālam uz Merilendu, lai paslēptos drošā slēptuvē. Būts bija ievainots, tāpēc Herolds viņam palīdzēja tikt līdz vietai, kur varētu mēģināt dziedēt kāju. Semjuels Mads apskatīja Būta kāju un secināja, ka tā ir lauzta, tāpēc ielika to šinā. Pēc ārsta abi devās tālāk. Tā viņi nonāca pie Semjuela Koksa un Tomasa Džonsa, kuru mājās slēpās no izmeklētājiem.

Ričards Garets bija tabakas audzētājs un konfederātu atbalstītājs. Tieši viņa ferma bija pēdējā vieta, kurā nonāca Būts ar Heroldu. Armijas karavīri aplenca fermu, jo sadzina pēdas bēguļotājiem. Pēc aicinājuma nākt laukā no šķūņa, karavīri atklāja uguni. Herolds padevās, bet Būts atteicās. Tāpēc uzbrukumā viņš tika ievainots un mira divas stundas pēc uzbrukuma fermai.

Pēc galveno aizdomās turamo aizturēšanas sākās tiesas prāva. To izskatīja militārais tribunāls, ka izraisīja plašas diskusijas. Lai arī ASV likumdošana pieļāva militāro virsnieku spriedumu pār civiliedzīvotājiem, vēlāk šo kārtību mainīja. Tomēr galvenais bija, ka tiesāja vairākus cilvēkus. Izskatīja par Forda teātra īpašnieka atbildību atentāta rīkošanā, lai arī cilvēkam nepaveicās, ka prezidentu nogalināt izvēlējās tieši viņa teātra trupas aktieris. Tāpat tiesāja arī teātra darbinieku, kurš apmulsumā Džonam Būtam bija iedevis zirgu. Tomēr saprāts palika pie tā, ka 1865. gada 7. jūlijā augstāko spriedumu izpildīja tiem, kas tiešām zināja par briestošo atentātu. Pakāra Mēriju Sjuratu, Luisu Pauelu, Džordžu Atzerodu un Deividu Heroldu. Šie bija cilvēki, kas sagādāja ieročus, organizēja uzbrukumus un centās izrēķināties ar ASV valdības pārstāvjiem. Vēl daži nomira nesagaidījuši savu spriedumu cietumā, bet lielu daļu apsūdzēto attaisnoja vai amnestēja. Tikmēr Mērija Sjurata kļuva par pirmo sievieti, kurai ASV valdība izpildīja nāves sodu.