1099. gada 7. jūnijā krustneši sāk aplenkt Jeruzalemi. Pirmā Krusta kara dalībnieki jau 3 gadus siroja Svētajā zemē, cerībā atkarot kristiešiem tik svarīgo pilsētu. Jeruzaleme krita krustnešu rokās pēc nepilna mēneša, iesākot eiforiju par Svētās Zemes atkarošanu.

1096.gadā tika izsludināts aicinājums pieteikties pirmajam Krusta karam. Diemžēl, kā jau daudzas lietas vēsturē, krusta kari nesākās tikai šķīstas cilvēku rīcības, bet arī apzinātas politikas dēļ. Vēsturiskais fons, kas veidoja nepieciešamību pēc krusta kariem, bija gan Romas pāvesta varas paplašināšanas centieni, gan Bizantijas impērijas ārējie draudi un arī salīdzinošais miers Eiropā. Pēc vairāku ietekmīgu valstu sabrukšanas, samazinājās karu skaits Eiropas centrālajā daļā. Lielai daļai labi trenētu algotņu nebija pielietojuma, tāpēc arī viņiem Romas pāvests izsludināja aicinājumu, ka tie, kam trūkst, piepildījumu un bagātību atradīs Svētajā Zemē.

Īstais krusta karu sākums ir saistāms ar Bizantijas impērijas valdnieka aicinājumu palīdzēt cīņā pret seldžuku uzbrukumiem Mazāzijā. Bizantija cieta no kariem vairākās frontēs, tomēr smagākā situācija veidojās tieši robežā ar musulmaņiem. Un tāpēc Aleksejs Pirmais aicināja Romas pāvestu Urbānu II izsludināt aicinājumu Rietumeiropas bruņiniekiem doties cīņā pret neticīgajiem Austrumos. Romas pāvesti jau vairākus gadu desmitus apzinājās, ka agri vai vēlu, bet nāksies cīnīties pret arābu ietekmi. Viens iemesls bija uzbrukumi kristiešiem, kas centās doties svētceļojums uz arābu kontrolētajām zemēm, bet otra lieta bija arī pāvesta paša vara. Romas katoļu baznīcai nebija iebildumu iegūt lielāku ietekmi jaunajās zemēs, jo, ja tajās izveidotos kristiešu, ne musulmaņu kontrolētas valstis, tad pieaugtu arī baznīcas loma. Pastarpināti uzņemties aizstāvja funkcijas aicināja arī jaunās kristiešu draudzes, kas veidojās Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu teritorijās.

1096. gada vasarā Rietumeiropas valstu bruņinieki sāka plūst uz austrumiem. Ja sākotnēji aicinājums bija doties svētceļojumā, tad ziņas par uzbrukumiem kristiešiem arābu kontrolētajās zemēs radīja tādu kustības apmēru, ka nebija jēgas vilcināties ar kara izsludināšanu. Milzīgs bruņinieku un algotņu skaits devās pāri Vidusjūrai, lai karotu pret musulmaņiem, kuru rindas, starp citu, paplucināja savstarpēji konflikti un iekšēja ķildošanās. Tā kā musulmaņi paši sāka dalīties dažādās sektās un novirzienos, tad krustnešiem pavērās lieliskas iespējas izcīnīt uzvaru.

Sākumā viņi devās uz mūsdienu Turcijas teritoriju un izcīnīja uzvaru pār Nikeju, vēlāk krustnešiem izdevās atgūt Antiohiju, kas bija pusceļš starp Konstantinopoli un Jeruzalemi. Kad 1098.gadā krita pilsēta, tad skaidrs kļuva, ka nekas nestāv krustnešu ceļā uz Jeruzalemi. Jau nākamā gada sākumā viņi devās Svētās pilsētas virzienā. Sasniedza to 1099.gada 7.jūnijā un sāka aplenkumu. Pirmo mēnesi ap Jeruzalemi tika savilkti visi karotāji, saceltas nometnes un plānots uzbrukums. Pilsētā esošie musulmaņi arī sagatavojās aplenkumam, jo apjoza pilsētu ar smiltīm, skaidām un citiem materiāliem pildītiem maisiem. Krustnešu katapultas apšaudīja pilsētas mūrus, bet nesekmīgi, jo uz sienām saliktie maisi mazināja trieciena spēku. Taču pārmaiņas radīja ideja aizsargmaisus nodedzināt. Tā kā daļa šo maisu bija piebāzta ar kokvilnas atbirumiem, tad liesmas ātri izplatījās nocietinājumu sienās. Ar mērķtiecīgu sienu graušanu krustnešiem izdevās iekļūt pilsētā un Jeruzalemes emīram nekas neatlika kā atvērt pilsētas vārtus. 1099.gada jūlijā pilsēta nonāca krustnešu rokās, kuri bez žēlastības izgrieza no pilsētas musulmaņus un ebrejus. Tas gan nemainīja vēstures līkločus, tāpat vēl vairākas reizes krustneši ar musulmaņiem cīnīsies par Jeruzalemi, līdz tā nonāks t.s. neticīgo rokās. Tikmēr Svētajā Zemē radās vairākas kristiešu valstiņas, kurām nāksies cīnīties par savu eksistenci ar arābiem.