7. marts. Romas imperators Konstantīns Lielais iedibina iknedēļas brīvdienu

Mūsu ēras 321. gada 7. martā Romas imperators Konstantīns Lielais ar savu dekrētu noteica nedēļas septīto dienu kā Neuzvaramās Saules dievībai veltītu, kurā impērijas pilsoņiem pienākas atpūsties no nedēļas darbiem. Šo tradīciju no Romas mantojusi arī mūsdienu pasaule.

‘Sunday’ angliski, ‘Sonntag’ vāciski, ‘söndag’ zviedriski – visos šais nosaukumos nepārprotami dzirdams Saules vārds. Vairākas Eiropas valodas, pamatā ģermāņu cilmes, saglabājušas pēdas no tradīcijas, kas Romas impērijas pēdējos gadsimtos šo nedēļas dienu veltīja dievībai Sol Invictus – Neuzvaramajai Saulei.

„Lai šai svinamajā Saules dienā visi pilsētnieki un pilsētu maģistrāti atpūšas, un lai visas darbnīcas ir slēgtas. Laukos, turpretī, tie, kas nodarbojas ar zemkopību, var brīvi un likumīgi nodoties savām nodarbēm; jo bieži notiek tā, ka cita diena nav tik piemērota labības sējai vai vīnkoku stādīšanai; ka lai nokavēts īstais brīdis šiem darbiem neaizlaistu zudībā debesu balvas.” Tā pauda Romas imperators Konstantīns Lielais, ar savu 321. gada 7. marta dekrētu iedibinādams romiešiem iknedēļas svētku un atpūtas dienu.

Kā visas senās Eiropas tautas, arī latīņi jau izsenis godāja Sauli kā dievību, taču romiešu dievu hierarhijā tā ieņēma mazsvarīgu vietu, salīdzinot ar galvenajiem dieviem – Jupiteru, Marsu, Junonu, Minervu un dažiem citiem. Vēsturnieki pieņem, ka Neuzvaramās Saules kulta uzplaukums varētu būt saistīts ar Tuvo Austrumu reliģiju ietekmi. Romieši, iekarojot arvien jaunas teritorijas, necentās izskaust pakļauto tautu kultus, uzskatot, ka tradīcijas kalpo sabiedrības mieram un stabilitātei. Tā Mūsu ēras pirmajos gadsimtos Romā visai daudz piekritēju ieguva no Persijas nākušais dieva Mitras kults, kurā ļoti nozīmīga vieta bija arī Saules dievībai. Otrs avots varētu būt Sīrijā pielūgtais Saules dievs Heliogabals, kuru viņa pielūdzēji dēvēja par Neuzvaramo. 218. gadā, pateicoties radniecībai ar imperatoru Sevēru dzimtu, šī dieva priesteris no Sīrijas kļuva par Romas imperatoru, pats pieņēma Heliogabala vārdu un mēģināja padarīt šo dievību par augstāko Romā. Līdz ar citām romiešiem nepieņemamām jaunā sīrieša izdarībām tas viņam maksāja troni un dzīvību.

Iespējams gan, ka cittautu ietekme Neuzvaramās Saules kultam Romā nebija noteicošā. Ļoti nozīmīgas kulta īpatnības pastāvēja ne vien provincēs, bet arī atsevišķās dzimtās, un Saules pielūgsmei īpaša vieta esot piešķirta Aurēliju dzimtā. Šīs dzimtas atvase Lūcijs Domicijs Aureliāns, 270. gadā kļuvis par imperatoru, piepulcināja Saules priesterus romiešu priesteru augstākajai kategorijai.

Saules dienas ieviesējs Konstantīns Lielais sevišķi bieži asociējis sevi ar šo dievību, tai skaitā likdams kalt uz dažām monētām savu un Neuzvaramās Saules dubultportretu ar uzrakstu „Soli Invicto comiti” – „Ar Neuzvaramo Sauli biedros”. Viņš pats, kā zināms, tiek minēts arī kā pirmais kristīgais Romas imperators, kurš pārtrauca kristiešu vajāšanas un centās visā valstī īstenot reliģiskas tolerances politiku. Ar viņa laiku iesākās kristietības uzvaras gājiens Romas impērijā un vēlāk arī pāri tās robežām, liekot antīkajiem dieviem pazust no eiropiešu reliģiskajiem priekšstatiem. Saules dienas vietā stājās kristīgā svētdiena, veltīta Jēzum Kristum, tomēr arī kristiešu Dieva Dēla tēlā var sazīmēt dažus Neuzvaramās Saules vaibstus.