1946. gada 7. martā Cīrihes teātrī priekškars pirmo reizi vērās Maksa Friša lugai „Santakrusa”. Izcilā šveiciešu literāta pirmais skatuvei rakstītais darbs ir viens no 20. gadsimta dramaturģijas šedevriem, kas valdzinoši romantiskā intonācijā risina modernā cilvēka eksistenciālās problēmas.

 

1944. gadā Cīrihes teātra direktors Kurts Hiršfelds uzrunāja savu paziņu, tobrīd 33 gadus veco literātu Maksu Frišu, mudinot viņu kaut ko uzrakstīt teātrim. Skatuves dzīve Cīrihē tobrīd sita augstu vilni, jo Šveicē – šai miera oāzē Otrā pasaules kara plosītās Eiropas vidū – bija raduši patvērumu daudzi no nacisma aizbēgušie vācu un austriešu skatuves mākslinieki. Makss Frišs bija jau diezgan pazīstams literāts, savu karjeru sācis kā žurnālists, 30. gadu otrajā pusē izdevis divus romānus un ieguvis vairākas literatūras balvas. Būdams gana paškritisks pret savām literārajām dotībām, viņš bija apguvis arī arhitekta profesiju un atvēris nelielu biroju, kur gan bija sastopams tikai rītos, pārējo dienas daļu veltīdams rakstniecībai. Maksa Friša pirmā luga – „Santakrusa” savu pirmizrādi Cīrihes teātrī Heinca Hilperta režijā piedzīvoja 1946. gada 7. martā.

„Santakrusa” bija spilgta dramaturģiska debija. Tā ir viena no Maksa Friša biežāk iestudētajām lugām, tai skaitā uz Latvijas skatuvēm. Domājams, daudziem vēl atmiņā toreizējā Akadēmiskā Drāmas teātra 1971. gada iestudējums ar Gunāra Cilinska Plegrinu, Veltas Līnes Elvīru un Inta Burāna Pilskungu. Šo trīs tēlu attiecības veido drāmas sižetu. Kādā klusā Eiropas nostūrī atklīdis savāds ceļotājs – pasaules jūru blandonis Pelegrins. Kā nelūgts viesis viņš ierodas pilī, kur rāmās dienas savā ģimenes ligzdā vada Pilskungs, viņa sieva Elvīra un meita Viola. Un te nu izrādās, ka viesi un saimniekus saista kopīga pagātne. Elvīra, jau būdama Pilskunga līgava, reiz aizbēgusi Pelegrina kuģī, mīlas un pasaules plašuma aizrauta. Taču romāns ildzis vien līdz brīdim, kad sieviete sākusi vēlēties drošu pamatu dzīvē, savas mājas, laulību.

Jūru klaidonis nav bijis gatavs atteikties no brīvības un pametis Elvīru, kura jau bijusi mātes cerībās, kādā Santakrusas dzertuvē starp matrožiem un nēģeriem. Par laimi tieši tobrīd Santakrusā ieradies arī Elvīras līgavainis – Pilskungs. Viņš bijis gatavs saprast, piedot un pieņemt atpakaļ savu aizmaldījušos līgavu, lai gan vēl mirkli iepriekš cerējis piepildīt pats savu sapni: arī viņš gribējis kāpt uz Pelegrina kuģa un doties okeānu plašumos. Tā nu Pelegrins toreiz aizkuģojis viens, pamezdams Elvīru un Pilskungu vienu otram, viņu atmiņām un nepiepildītajām ilgām pēc pasaules tālēm. Ilgām, kurās abi laulātie viens otram baidījušies atzīties garus kopdzīves gadus. Tagad Pelegrins ir atgriezies – gan vien uz mirkli. Lugas finālā viņš mirst, pirms tam licis Elvīrai un Pilskungam paraudzīties uz dzīvi no jauna un novērtēt tās neatkārtojamību.

Pelegrins: Reiz Honolulu es pazinu kādu kapteini, kam vecumā bija tikai viena mīļotā – astronomija. Nekas viņam nebija dārgāks par to. Ienācis krogā, kur mēs dejojām ar nēģerietēm, viņš stāstīja par Piena ceļu, it kā tas vakar būtu radies. Vienmēr, kad kāds apsēdās pie viņa galdiņa, viņš paņēma šādu apelsīnu un sacīja: „Tas ir Mēness, bet tas globuss tur – ir Zeme. Un šeit ir Mēness.” Es skaidri atceros – vajadzēja būt septiņu soļu atstatumam. „Bet kas ir starp tiem?” viņš jautāja. „Nekas, kas būtu nosaukuma vērts. Nekas! Tikai nakts, visums, nāve. Tik liels, mani draugi, – tik liels ir nekas. Un tik reta ir dzīvība, siltums, esamība, ko jūs saprotat; gaisma, kas spīd. Tik rets ir tas, kas – ir!” Es neapgalvoju, ka šis vērtējums ir pareizs. Viņš bija savādnieks. Bet, nolobot šādu apelsīnu, man nez kāpēc vienmēr par viņu ir jādomā.

Elvīra: Kāpēc tu man to stāsti?

Pelegrins: Man tas ienāca prātā. Ja mēs kopīgi būtu nolobījuši apelsīnu, Elvīra, tad vēlreiz ap mums būtu bijusi dzīve.