1944. gada 7. novembrī Tokijā pakar padomju spiegu Rihardu Zorgi. Viņš, maskējies kā vācu žurnālists, paspēja iefiltrēties ne tikai Vācijas vēstniecības, bet arī Japānas valdībai tuvu stāvošo personu draugu lokā. Zorge lielā mērā bija izdomāto spiegu paraugs – nekaunīgs brunču mednieks, kurš ne reizi vien vieglprātīgi riskēja ar savu dzīvību, uzdotās misijas vārdā.

 

Rihards Zorge ir unikāla personība, kura laika gaitā sev piesaistījusi daudz dažādu leģendu un stāstu. Zorge piedzima jauktā vācu un krievu ģimenē Baku, bet bērnībā ar ģimeni emigrēja uz Vāciju. Viņa tēvs bija vācu imperiālisma aizstāvis, kā rezultātā šādus uzskatus pieņēma arī dēls.

Zorge brīvprātīgi iestājās armijā un devās Pirmā pasaules kara laukā. Viņš bija artilērists, kuru kādā kaujā smagi ievainoja, jo Zorge zaudēja daļu kāju pirkstu un arī piedzīvoja smagus kāju lūzumus. Tāpēc visu atlikušo dzīvi viņš kliboja. Tomēr paliekoša vērtība –Zorgi apbalvoja ar augstāko Vācijas drošsirdības apbalvojumu. Tas vēlāk izrādījās ļoti vērtīgi, kad Zorge jau nolēma spiegot par labu PSRS.

Pēc Pirmā pasaules kara Zorge pārdomāja savus politiskos uzskatus un saprata, ka ir komunists. Viņa vectēva brālis pat bijis Kārļa Marksa sekretārs, tāpēc Zorge nepretojās, kad viņu savervēja padomju izlūkdienests. Ar iegūto zinātnisko grādu politoloģijā Zorges leģenda bija būt par žurnālistu, kas atspoguļo politiskos notikumus Vācijā. Viņam izdevās kļūt par „Frankfurter Zeitung” žurnālistu, kas Vācijā bija ļoti prestižs darbs. Ar šādu bagāžu PSRS viņu nosūtīja strādāt uz Ķīnu un vēlāk uz Japānu.

Tieši Japānā Zorge sasniedza savus lielākos panākumus izlūka darbā. Viņš, tēlodams lielu nacistiskās Vācijas patriotu, iedraudzējās ar Vācijas vēstniecības darbiniekiem. Augsti stāvoši cilvēki viņam stāstīja dažādas varas koridoru baumas un prasīja padomu, jo jau no Ķīnas dienesta laikiem Zorge labi orientējās vietējo valstu politikā. Tā kā viņš pazina cilvēkus Japānas valdības aprindās vai arī Japānas armijas štābā, informācija kļuva par Zorges preci. Nemaz jau nerunājot, ka viņš kā magnēts pievilka sieviešu uzmanību. Zorgem bija ilgstošs romāns ar Vācijas militārā atašeja un vēlākā vēstnieka sievu, ko piekrāptais vīrs centās neievērot, uzskatot, ka Zorge ir cilvēks, kas piesaista pretējo dzimumu kā medus mušas. Tā vietā, lai traucēto abu sakaram, ģenerālis Otts izlikās, ka neko nesaprot un centās izmantot Zorges zināšanas par Japānas politiku. Kad viņš uzzināja, ka Zorge ir aģents, ģenerālis Otts bija gatavs viņu samalt miltos.

1941. gada rudenī cilpa ap Zorges kaklu savilkās. Viņš nodeva efektīvus ziņojumus uz Maskavu, ko bieži jauca ar radio trokšņiem. Tomēr japāņi pamanīja, ka šo trokšņu ir aizdomīgi daudz. Viņi paralēli izsekoja arī Vācijas vēstniecības darbiniekus un netīšām uzzināja par Zorges un ģenerāļa Otta sievas romānu. Tad, kad aizturēja Zorges sabiedroto Japānas štābā, drošības dienestam tika izpausts arī žurnālista vārds.

Apcietinājumā Tokijas cietumā Zorge pavadīja trīs gadus. PSRS neatzina, ka Zorge ir viņu izlūks un vairakkārt atteicās apmainīt izlūku pret kādu Japānas aģentu. Interesanta ir ideja, ka Zorgi netaisījās mainīt, jo Staļinam viņš nepatika. Zorges lielākie sasniegumi bija ziņojumi, ka Vācija uzbruks PSRS 1941. gada 22. jūnijā, bet Staļins to ignorēja, jo neticēja aģentam. Neticības iemesls bija donžuāna dzīves stils un vairākkārtējie brīdinājumi, ka Japāna neuzbruks PSRS. Visu zinošajam vadonim likās, ka Zorge melo, jo loģika teica, ka Japāna gatavojas karam ar PSRS. Patiesībā gan Zorge izrādījās patiess – Japānas nevēlēšanās iesaistīties karā ar PSRS ļāva no Austrumiem atvilkt karaspēku Maskavas aizstāvībai. Varbūt pārāk skaļi teikts, bet Zorge bija lielā mērā atbildīgs, ka vācieši Maskavā netika. Tas gan nemainīja lietu kārtību Tokijā, 1944. gada 7. novembrī Rihardu Zorgi pakāra. Viņa sievu Maskavā represēja NKVD, jo viņas vīrs taču bija Vācijas pilsonis, bet vienīgais cilvēks, kas rūpējās par Zorges apbedījuma vietu Japānā bija viņa mīļākā Hanako Išī. Tikai vairākus gadus pēc Zorges nāves viņa vārds kļuva zināms visā pasaulē, kad tika uzņemta filma par Zorgi. PSRS pilsoņiem viņa vārdu atklāja tikai 60. gados un pēc nāves piešķīra varoņa nosaukumu, jo Staļina kults sen bija beidzies un lecīgais izlūks vairs neapdraudēja nevienu līderi. Ja stāsts par viņa brīdinājumiem, kad sāksies uzbrukums PSRS bija patiess, sodu vajadzēja saņemt tiem PSRS politiskajiem darbiniekiem, kas šo ziņojumu ignorēja.