Turku Osmaņu impērija, radusies 14. gadsimtā, nākamajos gadsimtos tā izvērsa ekspansiju Eiropas virzienā. Spēcīgu prettriecienu turkiem deva Vidusjūras kristiešu valstu savienības – Svētās līgas – flote jūras kaujā pie Lepanto 1571. gada 7. oktobrī.

 

14. gadsimtā Vidusjūras austrumdaļā parādījās jauna agresīva lielvalsts – turki Osmaņi sāka paplašināt savus īpašumus no neliela sultanāta Mazāzijas rietumdaļā, pamazām pārņemot tās zemes, kuras savulaik bija atradušās lielāko tiesu Bizantijas impērijas varas sfērā – Mazāziju, Balkānus, Tuvos Austrumus. Savā ekspansijā Osmaņu impērijai agri vai vēlu bija jānonāk konfliktā ar varenāko spēku tā laika kristīgajā Eiropā – Habsburgu monarhiem, kuriem tolaik klausīja turpat puse no Rietumeiropas: Spānija, Austrija, plašas teritorijas Vācijā un Itālijā. Laikā no 16. gadsimta sākuma līdz 18. gadsimta vidum konfrontācija starp abiem spēkiem bija gandrīz pastāvīga, un viena no spilgtākajām epizodēm šajā cīņā ir jūras kauja pie Lepanto, kura notika 1571. gada 7. oktobrī.

1570. gadā turkiem izdevās pārņemt savā kontrolē Kipru – līdz tam nozīmīgāko kristiešu atbalsta punktu Vidusjūras austrumos. Musulmaņu varas telpas izplešanās darīja nemierīgu arī pāvestu Piju V, un, viņa aicinātas, spēcīgākās Vidusjūras kristīgās valstis apvienojās Svētajā līgā un ar steigu koncentrēja jūras spēkus Itālijas dienvidu galā. To kodolu veidoja Venēcijas un Spānijas flotes; piedalījās arī Dženova, Pāvesta valsts, Savojas hercogiste un Maltas bruņinieki. Austrijas Dona Huana komandēta, šī flote kuģoja uz austrumiem un Grieķijas piekrastē sastapās ar turku spēkiem, kuri Ali-Pašā vadībā virzījās no galvenās turku bāzes Lepanto ostā.

Lepanto bija pēdējā nozīmīgākā jūras kauja pasaules vēsturē, kuru izcīnīja airu dzīti kuģi – pamatā galēras. Kristiešiem šai kaujā bija nozīmīgas priekšrocības. Venēciešu spēku sastāvā bija vairākas tā dēvētās galeāzes – kuģi, kuriem vēl bija airi, bet arī trīs masti un salīdzinoši augsts korpuss ar daudz jaudīgāku artilēriju. Venēciešu galeāzes turki sākumā noturēja par transportkuģiem, priecīgi devās tos sagūstīt un smagi samaksāja par šo taktisko kļūdu. Arī uz kuģiem izvietoto kareivju bruņojums kristiešiem bija modernāks: turki pamatā paļāvās uz saviem izcilajiem lokšāvējiem, taču jūras kaujā krietni efektīvākas bija eiropiešu musketes un arkebūzas. Līdz tam jūras kauju taktikas pamatā bija abordāžas cīņa – iebrukums pretinieku kuģī, bet kristieši pie Lepanto pirmo reizi izmantoja nākotnes taktiku, iznīcinot pretinieka kuģus ar savu ugunsjaudu. Bet arī Svētās līgas kareivji bija no labākajiem Eiropā: spāņu regulārās armijas kājnieki, venēciešu veterāni un profesionāli vācu un itāļu algotņi. Viņi bija līdzvērtīgs pretinieks turku janičāru gvardei. Un vēl – venēciešu galērās pie airiem sēdēja brīvi pilsoņi, kamēr turkiem – kristiešu karagūstekņi un noziedznieki, kurus vajadzēja valdīt ar pātagu un nāves draudiem.

Pie Lepanto turki cieta smagu sakāvi. Cīņā krita Ali-Pašā, un viņa nocirstā galva, kuru spāņi pacēla pīķa galā, bija izšķirošais trieciens turku cīņas sparam. Pēc sakāves sultāna lielvezīrs lepni esot paziņojis, ka ja turki ar Kipras ieņemšanu nocirtuši kristiešiem Vidusjūrā roku, tad kristieši pie Lepanto tikai noskuvuši turkiem bārdu. Nocirstas rokas neataugot, bet bārda pēc naža ataugot vēl kuplāka. Tomēr vezīra bravūra bija nevietā. Kuģus uzbūvēt varēja ātri, bet kaujā zaudētos pieredzējušos kareivjus un jūrniekus tik ātri aizstāt vis nevarēja. Tomēr vissmagākais trieciens bija tas, ko pie Lepanto saņēma līdz tam pastāvējušais mīts par turku flotes neuzvaramību.