„Siržu savienība” – tādā poētiskā vārdā tika nodēvēta militāri politiskā alianse starp Franciju un Lielbritāniju, kas tika noslēgta 1904. gada 8. aprīlī, un kuru pazīstam ar nosaukumu Antante.

1904. gada aprīlī kādā Eiropas žurnālā parādījās politiska karikatūra – glīta kokote ar jakobīņu cepurīti galvā ieķērusies elkonī druknam tipam cilindrā un stulmzābakos, pie tam šis pārītis aizejot pār plecu uzlūko trešo – stīvu prūšu virsnieku. Karikatūras personāži nav grūti atšifrējami. Minētā vieglās uzvedības sieviete ir Marianna, Francijas Republikas simbols, viņas kavalieris – Britu impērijas simboliskais tēls Džons Bulls, un, savukārt, kareivīgā prūša ūsu fasons un sejas panti ļoti atgādina Vācijas ķeizaru Vilhelmu II. Tā prese reaģē uz nozīmīgu notikumu tā laika starptautiskajā politikā – līgumu paketi, kuru 1904. gada 8. aprīlī Londonā parakstīja britu ārlietu ministrs lords Lensdovns un franču vēstnieks Pols Kambons. Līgumi iedibināja jaunu militāru savienību, kuru tās slēdzēji nodēvēja franču vārdā Entente cordiale – „Siržu vienošanās”; un pārējā pasaule to iepazina kā Antanti. Bet, ja ir runa par karikatūrā tēloto attiecību trijstūri, tad tā persona, kuru brašais prūsis – Vācijas impērija – droši vien vislabprātāk būtu ievilkusi līgumattiecību gultā, nebūt nav draiskule Marianna, bet gan ducīgais tēviņš Džons Bulls.

19. gadsimta otrajā pusē topošās vācu valsts politiku stingru roku stūrēja kanclers Otto fon Bismarks. Bismarka pavārds „Dzelzs kanclers” un attēli, kuros viņš redzams ar uniformas dzelkšņoto ķiveri galvā, radījuši par viņu iespaidu kā par agresīvu militāristu, kurš savā politikā labprāt paļāvās uz rupju spēku. Patiesībā Otto fon Bismarks bija izcils diplomātisku manevru meistars. 1872. gadā – tātad gadu pēc Francijas sakāves Franču-prūšu karā un Vācijas valsts nodibināšanās – tika noslēgta tā dēvētā „Triju imperatoru savienība”. Vācijas, Krievijas un Austroungārijas konservatīvie monarhi apvienojās, lai neielaistu savā varas telpā liberālisma tendences, kuras pieņēmās spēkā Francijā un Lielbritānijā. Tajā pašā laikā „Dzelzs kanclers” ļoti uzmanīgi īstenoja vācu koloniālo un jūras lietu politiku, lai lieki nekaitinātu Britu lauvu. Tādējādi neapskaužamā situācijā bija nonākusi Vācijas galvenā sāncense Eiropā – Francija: sakauta karā, pie tam starptautiski izolēta. Franči varēja aizmirst par revanša iespējām, kamēr Vācija turpināja uzpumpēt lielvalstiskos muskuļus.

Tomēr nekas nav mūžīgs. 1888. gadā par Vācijas ķeizaru kļuva Vilhelms II. Divdesmitdeviņgadīgajam Vilhelmam Bismarka uzmanīgā ārpolitika šķiet gļēva un lielvalsts necienīga. Ķeizars aizsūtīja kancleru pensijā, viņa rūpīgi koptās attiecības ar Krieviju sabojāja aiz tīras iedomības, uzsāka demonstratīvu flotes bruņošanās sacensību ar britiem. Rezultāts nebija ilgi jāgaida – pāris gadus vēlāk franču karakuģi ieradās draudzības vizītē krievu flotes bāzē Kronštatē. Cars Aleksandrs III, kājās stāvot, klausījās Marseljēzu – Francijas Republikas oficiālo himnu, par kuras dziedāšanu Krievijā tobrīd joprojām draudēja kriminālatbildība.

Kopš 1892. gada starp Franciju un Krieviju pastāvēja savienība, tai sekoja jau pieminētā Entente cordiale, un tad jau arī bija vairs tikai laika jautājums, kad savā starpā attiecīgu vienošanos slēgs briti un krievi. Tas notika 1907. gadā, sadalot ietekmes sfēras Persijas un Ķīnas teritorijā. Eiropā bija iestājies zināms spēku līdzsvars ar Vāciju, Austroungāriju un arī Itāliju vienā, un Lielbritāniju, Franciju un Krieviju otrā pusē. Šis līdzsvars gan nebūt nenozīmēja stabilitāti. Drīzāk jau apziņa, ka kara gadījumā nepaliksi viens, uzsildīja abu savienību līderu ambīcijas, un 1914. gadā ļāva viegli uzliesmot nebijuša mēroga militāram konfliktam – Pirmajam pasaules karam.