1220. gada 8. augustā Sāmsalas igauņi iznīcināja zviedru vienību, kas bija ieņēmusi Lihulas pili Igaunijas rietumos. Zviedrija tā arī nekļuva par nozīmīgu dalībnieci Baltijas krusta karos.

Lihula ir mazpilsēta Igaunijas rietumu piekrastē ar apmēram pusotru tūkstoti iedzīvotāju, un impozantu ģerboni, kurā redzams zobens un bīskapa galvassega. 13. gs. Lihula bija viens no Vīkas novada centriem, kur igauņi 1220. gadā sakāva un tikpat kā iznīcināja šeit ieradušos zviedru vienību. Īstas skaidrības par kaujas datumu nav, bet daudzi vēsturnieki kā iespējamāko min 8. augustu.

Agrāk tai pašā gadā zviedri karaļa Jūhana vadībā izkāpa malā Rietumigaunijā un apmetās Lihulas pilī. Krustneši no Rīgas it kā jau šo novadu bija kristījuši, Lihulai bija iecelts bīskaps, bet situāciju novadā zobenbrāļi tomēr tā īsti nekontrolēja. Tāpat šis novads neklausīja arī Dānijas karalim, kura atbalsta punkts tobrīd bija Lindanise – tagad mums pazīstama kā Tallina. Zviedru rīcība, mēģinot nostiprināties it kā jau kristītā novadā, nav nekas tālaika Livonijai ārkārtējs. Tā nu zviedri ieviesušies Lihulā, informēja par savām teritoriālajām pretenzijām dāņus un bīskapu Albertu Rīgā; vēl vienus kaimiņus – joprojām nevienam nepakļautos Sāmsalas igauņus – informēt neuzskatīja par vajadzīgu. Pēc kāda laika karalis ar galvenajiem spēkiem devās mājup, atstādams Lihulā ap 500 vīru. Tur palika Zviedrijas jarls – jeb, kā teikts vācu hronikās, hercogs – Kārlis Kurlais un Linčēpingas bīskaps Kāris Magnussons. Tālāko mums šādi atstāsta Livonijas Indriķis:

„Rīdzinieki norīkoja pie zviedriem sūtņus un lika tiem pateikt, ka šos novadus kristīgajai ticībai pakļāvuši viņi, un arī brīdināja tos, lai pārāk neuzticoties nodevīgo igauņu viltīgajām runām un vairāk domājot par savu drošību. Tā kā viņiem vienā pusē bija Līvzeme, otrā – dāņi, un paši atradās vidū, viņi sāka mazāk baidīties no pagāniem. Un tas notika kādu dienu, pirmajai gaismai svīstot: no jūras atnāca sāmsalieši ar lielu karaspēku, aplenca zviedrus, cīnījās ar viņiem un pielika viņu pilij uguni. Zviedri iznāca laukā un kāvās, bet nespēja pretoties tik lielam daudzumam. Un zviedri krita, sāmsaliešu nogalināti, un pils tika ieņemta; hercogs krita, bīskaps dabūja galu no uguns un zobena un, kā ticam, ir pārcēlies uz mocekļu saimi. Nogalināto bija ap piecsimt; tikai nedaudzi izglābās bēgot un sasniedza dāņu pili. Visi pārējie krita no zobena asmens; lai viņu piemiņa ir svētīta, un viņu dvēseles lai atdusas ar Kristu,” savu vēstījumu par Lihulas kauju beidz hronists Indriķis.

Zviedri pēc Lihulas neveiksmes Baltiju pameta un pārorientējas uz Somiju, kur tiem tobrīd nebija konkurentu. Jau pāris gadus vēlāk Vīkas novadā pamatīgi nostiprinājās vācu krustneši. Šī vēstures epizode tikai vēlreiz apliecina, cik komplicēts bija Baltijas krusta karu process, kurā uz savu ģeopolitiskā pīrāga daļu pretendēja visas daudzmaz ietekmīgās reģiona valstis.

Starp citu, pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Igaunijā tika atrasts kaujā kritušā jarla Kārļa Kurlā zīmogs. Parasti šādi zīmogi tika iznīcināti pēc īpašnieka nāves, lai novērstu dokumentu viltošanu, tāpēc šis ir īpašs retums. 2001. gadā igauņi to pārdeva Zviedrijas Nacionālo senlietu muzejam par 800 000 zviedru kronu jeb nepilniem 85 000 eiro pēc pašreizējā kursa, un tā drusku nopelnīja uz senču uzvaras rēķina.