1837. gada 8. februārī Krievijas galvaspilsētas Sanktpēterburgas pievārtē notika duelis starp franču izcelsmes Krievijas armijas virsnieku Žoržu Dantesu un dzejnieku Aleksandru Puškinu. Divkaujā viens no visu laiku izcilākajiem krievu autoriem tika nāvīgi ievainots un drīz pēc tam mira.

Laiks Pēterburgas pievārtē 1837. gada 8. februārī bija kā jau daždien šai gadalaikā – auksts, vējains, drusku putināja. Koku pudurī netālu no pilsētas komandanta vasarnīcas, kur iegriezās divi pajūgi, sniegs sniedzās pāri pār celi. Divi no atbraukušajiem sāka izmīdīt sniegā divdesmit soļus garu joslu, nomērīja noteiktos attālumus, uzstādīja barjeras. Gatavoja vietu divkaujai. Vienā joslas galā nostājās muižnieks, kamerjunkurs Aleksandrs Puškins, plašāk gan pazīstams kā dzejas, lugu un noveļu autors; otrā – franču izcelsmes virsnieks krievu cara dienestā, gvardes kavalērijas poručiks Žoržs Šarls Dantess. Puškina sekundants Danzass deva zīmi sākt, duelanti soļoja viens otram pretī un pacēla jaudīgās Kihenreitera sistēmas pistoles…

Pirmais izšāva Dantess, un Puškins pakrita. „Man laikam ir sašķaidīta gūža!” viņš bilda. Pie dzejnieka devās sekundanti, arī Dantess grasījās pamest pozīciju, bet Puškins uzsauca: „Pagaidiet, es vēl spēju izšaut!” Dzejniekam iedeva jaunu pistoli, atbalstījies uz rokas, viņš notēmēja, šāva, un nu arī Dantess gulēja sniegā. „Kur esat ievainots?” noprasīja Puškins. „Šķiet, esmu ievainots krūtīs,” atbildēja francūzis. „Bravo!” izsaucas dzejnieks un aizsvieda pistoli sāņus.

Savā mūžā Puškins tika izaicināts un pats izaicināja uz dueli vairāk nekā divdesmit reižu. Daudz mazāk gan bija gadījumu, kad duelis patiešām notika – visbiežāk dusmas pārgāja un izaicinājums tika atcelts. Kas attiecas uz gadījumu ar Dantesu, tas bija diezgan ilgi briedis un nepatīkams konflikts. Tā ap 1835. gadu Pēterburgā sāka klīst valodas par uzkrītošiem uzmanības apliecinājumiem, kurus francūzis izrādījis Puškina kundzei. Un, lai arī viņa palikusi pret šo aplidošanu salta un vienaldzīga, galma mēlnešiem intriga bija īsta medusmaize. Daudziem droši vien gribējās, lai Puškins – šis pašpārliecinātais, dzēlīgais cilvēks, kuram liktenis bija piešķīris tik grandiozu vārda spēku, – piedzīvotu pazemojumu. 1836. gada novembrī Puškinam un dažiem viņa draugiem pa pastu pienāca visai derdzīgs tekstiņš franču valodā – diploms par Aleksandra Sergejeviča uzņemšanu „Ragnešu ordenī”. Mūsdienās ir noskaidrots, ka šīs paskvilas autors pilnīgi noteikti nebija Dantess, tomēr dzejnieks, būdams visai straujas dabas, izaicināja domājamo ragu licēju uz divkauju. Toreiz duelis tomēr nenotika – Dantess bildināja Puškina sievasmāsu Jekaterinu Gončarovu, un dzejnieks piedeva jaunizceptajam radiniekam. Taču jau pēc neilga laika ar jaunu sparu sāka cirkulēt pikantas versijas par Dantesa lomu Puškina ģimenes dzīvē. Galu galā dzejnieks nosūtīja ļoti skarbu, pat rupju vēstuli Dantesa audžutēvam, Nīderlandes sūtnim baronam Hekkernam, paziņojot, ka gan Hekkerns, gan Dantess dzejnieka mājās nav gaidīti. Tas bija ļoti aizskarošs žests, un nu jau sekoja izaicinājums no Dantesa puses.

Puškina ievainojums izrādījās smagāks, nekā šķita sākumā – lode bija trāpījusi vēdera lejasdaļā. Dzejnieks nodzīvoja vēl nepilnas divas dienas un mira 1837. gada 10. februārī (pēc jaunā stila). Kas attiecas uz Dantesu, tad viņam bija cauršauti tikai rokas mīkstie audi. Atbilstoši Krievijas likumiem, par duelēšanos pienācās nāvessods pakarot. Pirmās instances kara tiesa Dantesam to arī piesprieda, taču šo spriedumu vēlāk aizstāja ar dienesta pakāpes atņemšanu un izraidīšanu no valsts. Atlikušo mūža daļu līdz savai nāvei 1895. gadā Žoržs Šarls Dantess pavadīja Francijā, kur kļuva par parlamenta deputātu un Goda Leģiona ordeņa komandoru.