No 1949. līdz 1989. gadam pastāvējusī Vācijas Demokrātiskā Republika, iespējams, bija valsts drošības dienesta visstingrāk kontrolētā sabiedrība, kāda jebkad pastāvējusi. Šo kontroli īstenoja pirmām kārtām 1950. gada 8. februārī dibinātā Valsts Drošības ministrija jeb Stasi.

 

1949. gada 8. oktobrī Vācijas austrumos – Padomju okupācijas zonā – varu pārņēmusī Vācijas Sociālistiskās vienotības partija pasludināja Vācijas Demokrātiskās Republikas nodibināšanu. Šī totalitāri komunistiskā valsts būvēja atbilstošu varas sistēmu, un par tās stūrakmeni kļuva Valsts Drošības ministrija – Ministerium für Staatssicherheit jeb, saīsināti, Stasi, kas tika izveidota 1950. gada 8. februārī.

Par Stasi paraugu, skolotāju un ciešāko sadarbības partneri kļuva Padomju Savienības Valsts Drošības dienests – bēdīgi slavenā Valsts Drošības komiteja; dēvēta arī tās vēsturiskajā nosaukumā – par Čeku. Kopš 1957. gada Stasi vadīja Ērihs Mīlke – vācu kompartijas veterāns ar Staļina Čekas rūdījumu. Visā četrdesmit gadus ilgajā Stasi pastāvēšanas laikā abas represīvās organizācijas apmainījās ar pieredzi, kopīgi veica slepenās operācijas Rietumos; ne vien Stasi centrālajā aparātā, bet arī reģionālajās nodaļās pastāvīgi uzturējās VDK emisāri. Viens no šādiem rezidējošajiem bija arī toreizējais VDK majors Vladimirs Putins, kurš no 1985. līdz 1990. gadam darbojās Drēzdenē, oficiāli gan skaitīdamies VDR un PSRS Draudzības nama direktors.

Dažā ziņā Stasi pat pārspēja savus padomju līdzbiedrus. Lielā mērā to noteica situācija: ja pēckara Padomju Savienībai bija maz robežu ar rietumvalstīm, un vairumu padomju pilsoņu no Brīvās pasaules šķīra ne vien robežas, bet arī valodas barjera, tad Austrumvācijai līdzās bija Rietumvācija, bet pašā Austrumvācijas viducī vēl arī Rietumberlīne, kur dzīvoja tā pati vācu nācija, tikai citā sociālajā un politiskajā sistēmā. Attiecīgi austrumvācieti nācās pieskatīt krietni centīgāk nekā vidusmēra padomju pilsoni. No otras puses Stasi bija lielas priekšrocības, īstenojot spiegošanu un diversiju operācijas Rietumvācijā un citur rietumos. Dienesta darbinieku skaits pastāvīgi auga, pirms Berlīnes mūra krišanas pārsniedzot 91 000 štata darbinieku un 174 000 regulāru ārštata informatoru, kas atbilst 2,5% no darbaspējīgajiem Austrumvācijas iedzīvotājiem. Neregulāro ziņotāju skaitu lēš vismaz uz pusmiljonu, lai gan ir pieņēmumi, ka tas visā organizācijas pastāvēšanas laikā varējis būt pat līdz 2 miljoniem, kas nozīmētu, ka katrs astotais austrumvācietis kaut reizi ziņojis par kādu savu līdzpilsoni. Zīmīgs ir stāsts, ar kuru 2014. gadā publiskā lekcijā dalījās Hoenšēnfeldes Stasi cietuma muzeja direktors Huberts Knābe. Kā jauns rietumvācietis viņš apmeties Rietumberlīnē, apmeklējis Austrumvāciju un kontaktējies ar disidentiem. Drīz viņam iznācis iepazīties arī ar Stasi virsnieku. Knābe izteicies, ka viņš jau nu gan atpazīšot aģentu, ja tādu viņam piesūtīšot. Uz to drošībnieks mierīgi atbildējis: „Mēs nevienu nesūtīsim. Mēs atradīsim vajadzīgos cilvēkus starp jūsu draugiem.” Kā vēlāk atklājis Knābe, divi no viņa tuvākajiem draugiem tiešām ziņojuši Stasi.

Stasi kontā ir ne vien austrumvāciešu izsekošana un iebiedēšana, bet arī plaša darbība ārzemēs, kuru organizēja Ēriha Mīlkes labā roka, Izlūkošanas direkcijas vadītājs Markuss Volfs. Stasi trenēja un apmācīja drošībniekus Kubā, Sīrijā, Dienvidjemenā, Etiopijā, Angolā un citās padomju orientācijas valstīs. Rietumvācijā Stasi sniedza atbalstu ne vien radikāli kreisajiem teroristiem, bet arī neonacistiem, veicinot situācijas destabilizāciju un demokrātijas diskreditēšanu. Viņu spiegošanas tīkli periodiski tika klāt pat Federatīvās republikas kanclera birojam. Austrumvācijas drošības dienesta darbības kopaina, kas atklājās pēc padomju sistēmas sabrukuma, ļauj pieņemt, ka Austrumvācija bijusi valsts drošības dienesta viskontrolētākā sabiedrība pasaules vēsturē.