1918. gada 8. janvārī, uzstājoties ar gadskārtējo prezidenta uzrunu Savienoto Valstu kongresmeņu pilnsapulcei, ASV prezidents Vudro Vilsons nāca klajā ar saviem „14 punktiem” – priekšlikumu Pirmā pasaules kara izbeigšanai un jaunas pēckara kārtības iedibināšanai. Viens no šīs jaunā kārtības idejiskajiem balstiem bija nāciju pašnoteikšanās tiesības.

 

„Atklāts miera līgums, sasniegts atklātā procesā, pēc kura noslēgšanas  nenotiktu nekādas atsevišķas starptautiskas vienošanās, bet diplomātija darbotos allaž godīgi un publiski pārskatāmi.” Tāda ir pirmā no četrpadsmit tēzēm, ar kurām Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons nāca klajā, uzstājoties ar ikgadējo prezidenta programmatisko uzrunu Savienoto Valstu kongresmeņu kopsapulcei 1918. gada 8. janvārī. Vēstures literatūrā šīs tēzes pazīstamas kā „Prezidenta Vilsona Četrpadsmit punkti” un tiek uzskatītas par nozīmīgu stūrakmeni nāciju pašnoteikšanās tiesību iedzīvināšanai starptautisko attiecību praksē.

Amerikas Savienotās Valstis iestājās Pirmajā pasaules karā 1917. gada aprīlī. Tas deva nepārprotamas priekšrocības Antantes valstīm – Francijai, Lielbritānijai, Krievijai un to sabiedrotajiem. Tomēr tā paša 1917. gada gaitā notika Krievijas valsts sistēmas un armijas sabrukums, kas noslēdzās ar boļševiku apvērsumu 1917. gada novembrī un Krievijas izstāšanos no kara. Austrumu frontē atbrīvojušos spēkus Vācija tagad varēja pārsviest uz rietumiem, cerot ja ne uzvarēt, tad iegūt nozīmīgas priekšrocības gaidāmajās miera sarunās. Pasaules kara slaktiņš draudēja ieeilgt, un Vilsona „14 punkti” ir mēģinājums no tā izvairīties, piedāvājot pēc iespējas līdzsvarotu un taisnīgu kara izbeigšanas scenāriju un, kas vēl svarīgāk, novērst līdzīgus konfliktus nākotnē. Čtrpadsmitais no punktiem pauž: „Ar īpašu līgumu jāveido vispārēja nāciju savienība, kuras nolūks ir sniegt savstarpējas garantijas kā lielu, tā mazu valstu politiskajai neatkarībai un teritoriālajai vienotībai.”

Būdams politisko zinātņu doktors, Vudro Vilsons precīzi saskatīja pasaules kara cēloņus lielvalstu impēriskajā politikā, un tai pretsvaru redzēja starptautiskā drošības sistēmā, kas, cita starpā, respektētu nāciju pašnoteikšanās tiesībās. Tiesa gan, vienīgā Eiropas nācija, kuras tiesības uz suverēnu valstiskumu konkrēti piesauktas Vilsona punktos, ir poļi – viena no Eiropas lielākajām nācijām ar senu valstiskuma vēsturi, kuru Krievijas, Vācijas un Austrijas impēriju ekspansija bija brutāli pārtrauksi 18. gadsimtā. Savukārt par Krieviju un Austroungāriju Vilsons joprojām runā kā par vienotiem veselumiem, lai gan „14 punktu” publiskošanas laikā šo impēriju sastāvā esošo nāciju pašnoteikšanās centieni jau bija nepārprotami artikulēti. Tomēr prezidenta Vilsona un Savienoto Valstu ārpolitikas kursa tālākajā attīstībā arī šis uzstādījums tika nozīmīgi izvērsts un koriģēts. Zīmīga šai ziņā ir prezidenta galvenā ārlietu padomnieka, amerikāņu diplomāta Edvarda Mendela Hausa vadītās ekspertu grupas sagatavotā „14 punktu” interpretācija, kas tapusi, domājams, Parīzes miera konferences laikā 1919. gada vidū. Komentējot Krievijai veltīto punktu, šai tekstā teikts: „Pirmais jautājums ir – vai Krievijas teritorija ir sinonīms teritorijai, kas piederēja agrākajai Krievijas Impērijai? Nepārprotami nav, jo mūsu 13. priekšlikums izvirza prasību pēc nreatkarīgas Polijas un, tādējādi, izslēdz impērijas teritoriālu atjaunošanu. Un kas atzīstams par leģitīmu poļiem, neapšaubāmi jāatzīst par tādu arī somiem, lietuviešiem, latviešiem un, iespajams, arī ukraiņiem. Līdz ar šī nosacījuma formulēšanu šīs nācijas ir kļuvušas par starptautisko tiesību subjektiem, un nav nekādu šaubu, ka tām jāsniedz brīvas attīstības iespēja.”