1809. gadā Dublinā atklātā majestātiskā kolona ar britu admirāļa Nelsona statuju bija ne tikai iezīmīgs pilsētvides objekts – daudzi to uztvēra arī kā britu impēriskuma simbolu Īrijas galvaspilsētā. 1966. gada 8. martā kolonu iznīcināja teroristu ievietots spridzeklis.

1805. gadā Britu karaliskā flote viceadmirāļa Horācija Nelsona vadībā sakāva apvienotos franču un spāņu jūras spēkus kaujā pie Trafalgāras zemesraga. Tā bija ļoti nozīmīga un spoža uzvara karā pret Napoleonu, taču kaujas varonis viceadmirālis Nelsons, kā zināms, cīņā zaudēja dzīvību. Daudzviet Lielbritānijā izvērtās kampaņas izcilā karavadoņa un viņa uzvaras piemiņas saglabāšanai, un malā nepalika arī Īrijas galvaspilsēta Dublina. Protams, netrūka īru, kuriem nebūt nepatika angļu uzkundzēšanās viņu dzimtenē, taču Lielbritānijas jūras varenība, kuru ar savu uzvaru bija nodrošinājis Nelsons, nesa turību arī daudziem dubliniešiem. Pāris gados tika savākta nepieciešamā naudas summa, un 1809. gada 21. oktobrī Sakvillstrītā, Dublinas maģistrālajā ielā, tika atklāta arhitekta Frensisa Džonsona projektētā Nelsona kolona. Tumšā granīta stabs slējās četrdesmit metru augstumā, tā virsotnē atradās Portlendas kaļķakmenī darināta viceadmirāļa statuja. Pa vītņu kāpnēm kolonas iekšpusē varēja uzkāpt uz skatu laukumu zem statujas, no kura pavērās brīnišķīgs skats uz pilsētu, apkārtnes zaļajiem laukiem un līci.

Taisnības labad jāsaka, ka jau drīz pēc Nelsona kolonas uzstādīšanas īru sabiedrībā pacēlās balsis, ka šādam britu impēriskās varenības atribūtam Dublinā nebūtu vietas. Līdz ar Īrijas atbrīvošanās centienu pieaugumu 19. gs. gaitā šīs balsis kļuva arvien dzirdamākas, tomēr arī kad Īrija 1922. gadā galu galā kļuva neatkarīga no Lielbritānijas, kolona joprojām palika savā vietā. Tā kā piemineklis bija celts par privātiem līdzekļiem, to nepārvaldīja ne valsts, ne pilsēta, bet gan īpaša pilnvarnieku komiteja, kuras locekļi nepiekrita kolonas nojaukšanai. Droši vien varētu pieņemt īpašu likumu, taču arī politiķu vidū šai ziņā nebija vienprātības. Nelsona kolona bija grandiozākais monuments Dublinā, kas daudziem šķita nesaraujami saaudzis ar pilsētas tēlu. Taču kamēr politiķi, sabiedriskie darbinieki, žurnālisti un ierindas pilsoņi apmainījās viedokļiem, atradās vīri, kas nolēma visu atrisināt radikālas rīcības ceļā. 1966. gada 8. martā, pulksten 1:32 Dublinas centra iedzīvotājus pamodināja sprādziena troksnis: precīzi ievietots spridzeklis pāršķēla kolonas stāvu uz pusēm, un tā augšējā daļa līdz ar Nelsona statuju nogāzās un sašķīda pret bruģi.

Lādiņš bija ievietots ļoti profesionāli, un sprādziens sagrāva tikai pieminekli, nenodarot kaitējumu apkārtējām ēkām. Tika iznīcināts netālu novietots taksometrs, vadītājs necieta; arī citu upuru vai cietušo nebija. Nebija arī tiesājamo – lai arī bija diezgan skaidrs, ka vainīgie meklējami Īru republikāņu armijas teroristu aprindās, neviena apsūdzība tā arī netika uzrādīta. Dažas dienas vēlāk armijnieki saspridzināja Nelsona monumenta paliekas, pie tam šis sprādziens nodarīja krietni lielāku postu apkārtējo ēku logiem un fasādēm.

Cik var spriest, vairums dubliniešu tomēr bija tais domās, ka labi vien ir, ka šis „vienacainais un vienrokainais angļu meitu ģēģeris”, kā par Nelsonu mēdza izteikties monumenta pretinieki, nu ir projām. Tomēr līdz ar kolonu zaudētā vertikālā akcenta Dublinas panorāmā pietrūka, un tā 2003. gadā tieši kādreizējā kolonas vietā tika atklāta 121 metru augstā Dublinas Smaile – grandioza debesīs iedurta mirdzoša tērauda adata.