8. oktobris. 1988. gadā dibina Latvijas Tautas fronti

1988. gada 8. oktobrī uz savu dibināšanas kongresu pulcējās Latvijas Tautas frontes iniciatīvas grupu pārstāvji. Kustība, kuras dibināšanas ideja bija izskanējusi vien pirms apmēram četriem mēnešiem, tobrīd jau apvienoja vairāk nekā 100 000 biedru.

„Tagad ir radusies vēsturiskā iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm, vajadzībām un gribai. Pārbūvi sāk no augšas. Taču padarīt to neatgriezenisku var tikai enerģiska tautas līdzdalība – demokrātijas un tiesiskuma nodrošinājums no apakšas. Tauta ir modusies, lai pārvarētu krīzi, stagnāciju un no tautas atsvešināto politisko sistēmu. Tautas fronte ir tautas ideju paudēja un aktīva īstenotāja.” Tie ir vārdi no Latvijas Tautas frontes Programmas preambulas. Daži no tiem šodien šķiet ar totalitārās pagātnes naftalīna smārdu, citi – joprojām aktuāli kā vakar rakstīti. Tautas frontes dibināšanas kongress sanāca Rīgā, 1988. gada 8. oktobrī.

Tiklīdz pagājušā gadsimta 80. gadu vidū Padomju Savienībā, kur pie varas bija nācis uz liberālām reformām orientētais Mihails Gorbačovs, kļuva vaļīgākas represīvo struktūru un cenzūras skrūves, arī Latvijā parādījās pirmie pretpadomju opozīcijas asni. Jau 1986. gada rudenī ar Daiņa Īvāna un Artura Snipa publikāciju laikrakstā „Literatūra un Māksla” sākās sabiedrības kustība pret plānoto Daugavpils hidroelektrostacijas būvi, kas turpmākajos gados vērtās plašumā ar akcijām pret Rīgas metro celtniecību un vissavienības resoru nekontrolēto rosīšanos Latvijā vispār. 1987. gada vasarā savas pirmās demonstrācijas 14. jūnijā un 23. augustā sarīkoja grupa „Helsinki-86”, un kaut arī varas centās tās nepieļaut, tām nesekoja kādas plašas represīvas akcijas. Visbeidzot 1988. gada jūnija pirmajās dienās Rīgā notika Latvijas radošo savienību paplašinātais plēnums, kurā izskanēja Mavrika Vulfsona izšķirošais atzinums par 1940. gada notikumiem: t.s. „sociālistiskā revolūcija” Latvijā ir fikcija, bet Latvijas nonākšana Padomju Savienības sastāvā – okupācijas un pretlikumīgas aneksijas rezultāts. Savukārt cits plēnuma delegāts – dzejnieks Viktors Avotiņš – savā uzstāšanās formulēja vairākas prasības, ar kurām plēnumam būtu jāvēršas pie tā laika Padomju Latvijas valdības; starp tām bija arī prasība atļaut tautas frontes vai tautas foruma dibināšanu.

Viktors Avotiņš:

"Mēs manā dzīvoklī sacerējām papīru, kurš bija domāts Radošo savienību plēnumam un kura pēdējais teikums bija: „Rakstnieku savienība uzņemas šīs Tautas demokrātiskās frontes iniciatora lomu.” Tā ka Tautas frontes vārdu pirmoreiz pateica Jānis Baltvilks, Uldis Bērziņš, Sarmīte Ēlerte, Guntars Godiņš, Rolands Kalniņš, Rudīte Kalpiņa, Aleksandrs Kiršteins, Dzintra Krievāne, Andrejs Linkēvičs, Aleksandrs Maļcevs, Inese Paklone, Jānis Rukšāns, Artūrs Snips, Valdis Šteins, Egils Zirnis un Viktors Avotiņš. Un es domāju, ka tādu dzīvokļu bija desmitiem – vienkārši mēs bijām tuvāk publicitātes iespējām nekā tie pārējie.
Pēc plēnuma nekas nekustējās – pirmajās dienās. Baksties, kur gribi – to aicinājumu neņem pretī un negrib neviens. Un tad man atmiņā ir tā, ka tas process sāka aiziet un es satikos ar „Labvakar” puišiem – ar Edvīnu Inkēnu un Ojāru Rubeni; un es [viņiem] saku, ka nekur netiek klajā, lai sāktu. Viņi saka: „Aizejam pie Petera.” Mēs aizgājām pie Petera un sākām lauzt Peteru, lai Peters ir tas "bomis", ar kuru izsist visas durvis. Un pēc tam, kad mēs bijām aprunājušies un Peters bija ar mieru, atšķirībā no plēnuma situācijas, sākt sist tās durvis, tad situācija izkustējās.”

Šodien var šķist gluži neticami, ka vien dažu 1988. gada vasaras un rudens mēnešu laikā topošo Tautas frontes atbalsta grupu dalībnieku skaits pieauga līdz 110 000 cilvēku. Tā bija masu kustība, ar kuru valdošajai padomju nomenklatūrai nācās rēķināties kā ar nopietnu spēku. Tiesa, arī tad Tautas fronte vēl nevarēja atļauties deklarēt kā savu mērķi Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Tomēr arī šī ideja jau izskanēja dibināšanas kongresā – publicista Jāņa Rukšāna runā, kuram vārdu ārpus paredzētā reglamenta devis Valdis Šteins.

Jānis Rukšāns: 

"Toreiz bija nolemts, ka man vārdu nedos, jo es skaitījos pārāk radikāls elements, un tā kā Valdis vadīja pirmo plenārsēdi, tad viņš beigās iedeva man šo vārdu. Mums bija tā sarunāts, ka viņš to tomēr izdarīs. Un tad es savā runā pateicu, ka galamērķis mums tomēr ir Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana.”