1380. gada 8. septembrī Kuļikovas laukā netālu no Donas notika kauja starp Maskavas kņaza Dmitrija un tatāru kara kunga Mamaja spēkiem, kurā uzvarēja Dmitrijs. No tālaika viedokļa tā bija divu Zelta ordas varas sfērai piederošu feodāļu sadursme, taču vēlāk šajā kaujā tika saskatīts principiāls pavērsiens Krievijas atbrīvošanā no t.s. „mongoļu tatāru jūga”.

14. gadsimta otrajā pusē ar kādreiz vareno Zelta ordas hanu Čingizīdu – Čingizhana pēcnācēju – varu strauji gāja uz leju. Valstī sākās jukas, kuru rezultātā par ietekmīgāko figūru ordā kļuva karavadonis Mamajs. Viņa varas centrs atradās Krimas stepēs, un oficiālais Mamaja tituls bija ‘tumenbaši’– karakungs, kurš komandē desmit tūkstošus vīru. Pēc tālaika politiskā ranga Mamajs bija apmēram vienā līmenī ar krievu kņaziem. Un tāpēc nav nekāds brīnums, ka tad, kad viņš nolēma pieprasīt no Maskavas kņaza Dmitrija ordas hanam pienākošās nodevas, pēdējais nemaz netaisījās maksāt. Brieda attiecību skaidrošana. Abu kungu karapulki sastapās Kuļikovas laukā netālu no Donas un Ņeprjadvas upju satekas 1380. gada 8. septembrī.

Par pašu kauju joprojām ir dažādi viedokļi. Visai ticami šķiet, ka tajā piedalījušies tikai profesionāli karakalpi – jātnieki; Mamaja desmittūkstotis un apmēram tikpat lieli spēki no vairākām Krievijas pilsētām Dmitrija vadībā. Dmitrijs nesūtīja cīņā visus spēkus uzreiz. Pirmo tatāru triecienu saņēma priekšpulks – izlases vienība, kura gan cīnījās braši, tomēr tatāru triecienos strauji kusa. Pēc tam cīņā iesaistījās krievu galvenie spēki – Lielais pulks. Tatāriem neizdevās sadragāt krievu centru, bet tie ātri pārgrupējās un deva triecienu kreisajā flangā, to praktiski iznīcinot. Bet te Dmitrijs izspēlēja savu galveno trumpi – no simtgadīgu ozolu gāršas uzbrūkošajiem tatāriem flangā triecās Slēpņa pulks. Tas arī izšķīra kaujas likteni – Mamaja spēki bēga, Dmitrijs bija uzvarējis un ieguvis lepno pavārdu Donskojs.

No vienas puses, Kuļikovas kauja šķiet kā saķeršanās starp diviem feodāļiem Zelta ordas varas sfēras ietvaros. Tomēr vēsturē tā ieguvusi plašu rezonansi kā nozīmīgs pavērsiens Krievijas cīņā pret mongoļu tatāru jūgu. Ja kāds tolaik, 14. gadsimta beigās, teiktu kņazam Dmitrijam, ka viņš dodas gāzt tatāru jūgu, kņazs vienkārši nesaprastu, par ko ir runa. Pašu tatāru jūga jēdzienu radīja poļu autori, bet Krievijā tas ieviesās tikai 19. gadsimtā. Krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļovs dēvē krievu kņazu un tatāru hanu attiecības par simbiozi. Kņazi maksāja tatāriem meslus, savukārt tatāru „ātrās reaģēšanas spēki” bija gatavi sniegt militāru palīdzību, ja kņazam gadītos problēmas ar kaimiņiem. Un tā kā krievu kņaza kaimiņš tais laikos lielāko tiesu bija cits krievu kņazs, tad, lūk, arī motīvs tatāru periodiskajiem iebrukumiem Krievzemē.

Tomēr tas pats Ļevs Gumiļovs uzsver Kuļikovas kaujas nozīmi Krievijas liktenī. Jau pieminētās jukas Zelta ordā bija saistītas cita starpā arī ar daļas tatāru pievēršanos islāmam. Tradicionāli tatāri izcēlās ar tam laikam ārkārtēju reliģisko toleranci – viņus pilnīgi neuztrauca, kādu dievu pielūdz viņu kontrolētajās teritorijās. Citādi tas bija, kad ordas hans kļuva par muhamedāņu emīru. Viņš kā krietns musulmanis darītu visu, lai izplatītu pravieša Muhameda mācību. Daļai Krievzemes tādējādi draudēja iespēja nonākt islāma pasaules orbītā, kamēr pārējā tās daļa, jo sevišķi Novgoroda, šādā gadījumā droši vien pastiprināti orientētos uz Eiropu. Mamajs burtiski iemiesoja šo perspektīvu: viņš bija islāmticīgs tatārs.

Tā nu Dmitrijs Kuļikovas laukā izgāja cīņā par Krievzemes pareizticības nākotni, un pavēra Krievzemei jaunu attīstības iespēju – centrēties ap Maskavu un būvēt pareizticīgu impēriju. Un, kā to skaidri apliecina arī visjaunākie notikumi, šo savu lomu Krievija nepavisam neuzskata par izspēlētu.