1884. gada 9. decembrī Čikāgā tiek saņemts patents skrituļslidām. Tas gan nav pirmais šāda veida dokuments, ko saņem kāds cilvēks par izgudrojumu skrituļslidošanā. Levants Ričardsons Čikāgā patentēja tērauda gultnīti, kas ļāva modernizēt skrituļslidošanu.

 

Lai arī Levants Ričardsons patentēja savu izgudrojumu skrituļslidām 1884. gada 9. decembrī, ideja par slidām ar riteņiem tika ieviesta vairāk nekā gadsimtu agrāk. Pirmie pieraksti, kuros minētas skrituļslidas datējami ar 1743. gadu. Lielbritānijā kāds nu vairs vārdā nezināms autors bija aprakstījis braukšanu ar kurpēm, kurām ir riteņi. Bet pirmais tiešām plaši zināmais pasākums, kurā izmantotas skrituļslidas, notika 1760. gadā. Tad izgudrotājs Džons Merlins demonstrēja skrituļslidas kādā ballē, bet cieta neveiksmi, jo ietriecās milzīgā spogulī un nodarīja zaudējumus ne tikai balles rīkotājiem, bet arī miesas bojājumus pats sev. Publika nosprieda, ka šāds pārvietošanās līdzeklis ir pārāk bīstams un pat nevēlējās kāpt uz slidām. Lieki piebilst, Merlins nebija padomājis, kā skrituļslidas apturēt.

Pirmais patents, ko kāds saņēma par skrituļslidām, tika izdots 1819. gadā. Francijā to izņēma Džeims Plimptons. Lai cik dīvaini tas arī nešķistu, pirmās skrituļslidas tiešām atgādināja slidas. Tāpat kā mūsdienu skrituļslidas arī tām riteņi bija izkārtoti vienā līnijā. Tā sauktās kvadu slidas jeb skrituļslidas, kurām ritentiņi izkārtoti kvadrātā, parādījās Ņujorkā 1863. gadā. Tieši pirmā patenta īpašnieks Džeims Plimptons palīdzēja izveidot skrituļslidu ražotni ASV, un jau 1866. gadā tās tika parādītas plašākai publikai Ņūportā.

Sākotnēji skrituļslidas veidoja tieši tā, kā tās izklausās. Slidu koncepcija, kurām kustību nodrošina diezgan lieli riteņi. Tehnoloģija vēl neļāva samazināt riteņu izmēru. Tieši lielo un reto riteņu dēļ slidas bija tik ļoti nestabilas. Tāpēc noritēja izstrādes darbs, lai samazinātu ritentiņu izmēru un padarītu tos stabilākus. Tāpēc 1884.gada 9.decembrī Levants Ričardsons Čikāgā patentēja savu izgudrojumu. Viņš bija izstrādājis veidu, kā mazākos ritentiņos iestrādāt tērauda bumbiņu jeb vienkāršāk sakot kaut ko gultnim līdzīgu, lai ritentiņi nezaudētu spēju griezties pie mazāka izmēra. Čikāga vispār kļuva par skrituļslidu attīstības centru, jo tieši šajā pilsētā vēlāk dibinās slaveno firmu „Rollerblade”.

Atgriežoties vēl pie patentu laikiem, jāsaka, ka Ričardsona izgudrojums nepiedzīvoja ilgu mūžu. Viņa patentu uzlaboja un ieviesa jau mūsdienās izmantojamo ritentiņu konceptu. Savukārt slidu modes tendences gan ir piedzīvojušas pilnu attīstības ciklu. Sākumā tās bija tā sauktās līniju slidas, kur zābakam gluži kā ledus slidām riteņi ir izkārtoti līnijā. Tad šo kārtību izmainīja, radot t.s. kvadu slidas vai rollerslidas, tās, kurām ir četri, kvadrātā izvietoti ritentiņi. Šīs slidas dominēja līdz pat 20. gadsimtam, kad 1979. gadā Skots Olsons un Brenans Olsons izveidoja kompāniju „Rollerblade”. Šajā kompānijā tika atkal radītas slidas ar ritentiņiem līnijā, lai hokejistiem būtu iespēja trenēties arī bez ledus. Tieši „Rollerblade” noteica toni visā skrituļslidošanas pasaulē, aizstājot aktīvajā sportā kvadrātu slidas.

Šobrīd iespējas aktīvās atpūtas cienītājiem vizināties ar skrituļslidām ir ļoti plašas. Ir ierastā tipa sporta slidas, ir brīvā laika pavadīšanas skrituļslidas, ir atkal parādījušās slidas ar lielākiem riteņiem, gluži kā pirmsākumos, enerģiskākai atpūtai jeb ekstremāliem apstākļiem. Tāpat ir slidas ar cietāku zābaku vai mīkstākiem stiprinājumiem, respektīvi ir parādījušās daudzas modifikācijas, kas ļauj cilvēkam izvēlēties sev piemērotākās skrituļslidas. Galvenais, lai kāja būtu fiksēta un nevajadzētu iedzīvoties traumās. Savukārt, laikam skrienot uz priekšu, parādījās arī izgudrojumi kā apturēt skrituļslidas. Skaidrs, ka tikai ekstremālākie sportisti bija gatavi riskēt, gluži kā pirmais skrituļslidu entuziasts 18. gadsimtā, nekontrolēti ietriekties kādā objektā, piemēram, milzīgā spogulī deju zāles stūrī.