1943. gadā, naktī no 9. uz 10. jūliju, britu, amerikāņu un to sabiedroto spēki sāka operāciju “Husky” – iebrukumu Sicīlijā ar mērķi sagraut un izsist no Vācijas sabiedroto rindām fašistisko Itāliju.

1943. gada pirmajā pusē militāristi un valstsvīri Londonā un Vašingtonā aktīvi sprieda, kurā okupētās Eiropas punktā dot pirmo triecienu Vācijai un tās sabiedrotajiem. Galu glā pārsvaru guva britu premjera Vinstona Čērčila viedoklis – jāuzbrūk Itālijai. Lielu daļu Balkānu tobrīd kontrolēja itāļu spēki, un ja Itālija izstātos no kara, vāciešiem nāktos šurp pārsviest savas divīzijas no Austrumfrontes un pārējās Eiropas. Tapa plāns operācijai Husky – iebrukumam Sicīlijas salā, kas sākās naktī 1943. gada 9. uz 10. jūliju.

Sabiedrotie atteicās no sākotnējās domas iebrukt salā no abiem galiem un mēģināt ielenkt tās aizstāvjus salas vidienē – tas šķita pārāk riskanti. Tāpēc divas armijas izcēlās krastā viena otrai līdzās: britu 8. armija ģenerāļa Montgomerija vadībā Sicīlijas dienvidaustrumu stūrī, bet amerikāņu 7. armija ģenerāļa Patona vadībā – tālāk uz rietumiem. Britu armijai tika pievienota arī kanādiešu divīzija un tanku brigāde; vēl sabiedroto spēkos darbojās arī Brīvās Francijas, Austrālijas un Dienvidāfrikas vienības. Sauszemes spēku vispārējā vadība bija uzticēta britu ģenerālim Heroldam Alekanderam, bet visu operāciju komandēja amerikāņu ģenerālis Dvaits Eizenhauers.

Sabiedroto pārsvars gaisā un uz jūras noteica diezgan sekmīgu operācijas sākumu. Briti tikpat kā bez kaujas ieņēma Sirakūzas, amerikāņiem gan pirmajās dienās nācās piedzīvot itāļu „Livorno” un vācu tanku divīzijas „Hermais Gērings” pretuzbrukumu Dželas ostas virzienā, bet to izdevās apturēt ar kuģu artilērijas uguni. Montgomerijs tiecās ieņemt Mesīnas ostu – tā ir tuvākā Itālijas cietzemei, tātad – loģisks atkāpšanās ceļš no salas. Šeit salas aizstāvji pretojās visiem spēkiem, un Montgomerijs pieprasīja, lai viņa flanga atbalstam pārsviež amerikāņu vienības. Aleksanders piekrita, arī Patons nepretojās, taču amerikāņu ģenerālis Omars Bredlijs gan bija ļoti neapmierināts – šī spēku pārsviešana liedza viņam ielenkt veselu vācu tanku korpusu. Šis gadījums kļuva par iemeslu mūža naidam starp Montgomeriju un Bredliju, un vispār Sicīlijas operācija ievadīja bēdīgi slaveno britu un amerikāņu ģenerāļu stīvēšanos par spožākiem uzvaras lauriem arī vēlākajā kara gaitā. Daži vēsturnieki pat uzskata – ja nebijis šīs rīvēšanās, Rietumu sabiedrotie būtu tikuši daudz tālāk Eiropā, attiecīgi mazāku tās daļu atstājot Staļinam.

Galu galā pat amerikāņu spēku pārsviešana nedeva britiem cerētos panākumus. Tikmēr amerikāņi sekmīgi uzbruka salas vidienē. Jau nedēļu pēc izsēšanās ģenerālis Patons pieprasīja atļauju ieņemt salas Sicīlijas galvaspilsētu Palermo. Aleksanders iebilda, liekot koncentrēt spēkus Mesīnas virzienā, taču Patons ignorēja viņa pavēli, vēlāk apgalvodams, ka tā pienākusi „sakaru traucējumu izkropļota”, un 22. jūlijā kā uzvarētājs iebrauca Palermo. No tīri militārā viedokļa taisnība bija britu ģenerāļiem,  tomēr psiholoģiski Palermo krišanai bija būtiska nozīme. Šajā uzbrukumā amerikāņi pirmo reizi pierādīja, ka ir līdzvērtīgi pretinieki vācu spēkiem.

Pēc Palermo krišanas itāļi un vācieši ar kaujām atkāpās uz tā dēvēto Etnas aizsardzības līniju ap Mesīnu. Šo aizsardzību tā arī neizdevās salauzt līdz 17. augustam, kad vācieši un itāļi bija sekmīgi noslēguši evakuāciju. Tas, ka Sicīlijā dislocētos Ass valstu spēkus neizdevās iesprostot salā un iznīcināt, tiek uzkatīts par Rietumu sabiedoto lielāko neveiksmi operācijā Husky. Daudzas no Sicīlijas izvestās vācu vienības turpināja cīņu Apenīnu pussalā, un Itālijas ieņemšana izvērtās ilga un asiņaina.