1815. gada 9. jūnijā tiek parakstīts Vīnes kongresa noslēguma akts. Diplomātu, Eiropas valstu valdnieku un viņu ministru sanāksme ilgst no iepriekšējā gada rudens, un tās mērķis ir atjaunot kārtību Eiropā pēc Napoleona karagājieniem. Vīnes kongress ir viens no pirmajiem Eiropas drošības forumiem, kurā gan dominēja lielvaru intereses sadalīt mazākās valstis.


Vīnes kongresu jeb visu Eiropas valstu sanāksmi sasauca Austrijas kanclers Klemenss fon Meternihs, jo pēc Napoleona karagājieniem Eiropa bija teritoriāli saplosīta un diplomātiski izjaukta. Atsevišķas lielvalstis bija zaudējušas savu statusu, citas atkal ieguvušas apetīti. Tā dēvētais uzvarētāju bloks labi apzinājās, ka pienākusi iespēja iegūt laupījumu no Francijas. Taču kongress iezīmējās ar milzīgu diplomātisko muļļāšanos, ko atsevišķas valstis apzināti rīkoja savu interešu aizstāvībai. Tā, piemēram, Francijas ārlietu ministrs Šarls Moriss de Taleirāns katrā jautājumā definēja problēmas un aicināja izveidot komisiju, kas jautājumu būtību izskatītu. Viņa mērķis bija vilkt laiku, lai uzvarētājvalstis saķildotos savā starpā, kas pavērtu iespējas Francijai mazināt savus zaudējumus. Jo nebija šaubu, ka Napoleona karagājienu kontribūcijas bija jāsedz pēc revolūcijas Francijai.

Vīnes kongresu mēdza saukt par dinastiju sanāksmi, jo uz sapulci Vīnē sabrauca Eiropas valstu valdnieki ar ministriem, kas pret tautas jēdzienu izturējās kā pret kaut ko nedzīvu un nefunkcionējošu. Tas atsaucās uz apjomīgu mazo valstu dalīšanu, tāpēc, lai arī Vīnes kongress kļuva par savdabīgu drošības forumu, tas nenovērsa nākotnes kara draudus tieši apzinātas citu valstu dalīšanas dēļ. Sanāksmē dominēja lielvalstis, piemēram, Krievijas imperators Aleksandrs I uzskatīja sevi par lielāko Napoleona sakāvēju. Uz šī fona viņš pilnībā prasīja sev Poliju. Pārējās valstis, šajā gadījumā Prūsija un Austrija, nepiekāpās. Tikmēr Lielbritānija vēlējās vienotu Nīderlandi, maksimāli attālinātu Krieviju un spēcīgu Prūsiju varas līdzsvarošanai. Ar to arī Vīnes kongress īpašs, ka tas pirmo reizi Eiropā ienesa jaunus jēdzienus. Varas balansēšana, kur lielvalstis apzināti veidoja tādu sistēmu, lai neviena no tām nekļūtu pārāk spēcīga un neapdraudētu citas. Vai arī centās vienoties par starptautiskiem pamatprincipiem, kas dotu iespēju daudzus risinājumus sarunāt aizkulisēs. Patiesībā, pats Vīnes kongress bija milzīga aizkulišu sanāksme. Tā laikā tika rīkotas milzīgas balles, iedzeršanas un dejošanas, bet visas diplomātiskās sarunas notika šo svinīgo sarīkojumu aizkulisēs. Kopumā sanāksme pamatīgi ievilkās jau pieminētā Francijas ārlietu ministra dēļ. Viņš tā nokaitināja atsevišķus valdniekus, ka Krievijas imperators pat izsauca viņu uz dueli.

Austrijas kanclers Meternihs kā pasākuma priekšsēdētājs protams, vilka deķi uz Hābsburgu dinastijas interešu pusi. Tieši šīs ietekmes dēļ kongresā dominēja absolūtisma ideja, ka monarhs ir Dieva sūtīts un citiem monarhiem nav tiesību dalīt svešu valsti, ja monarhs nav zaudējis savu varu pār to. Taču šī izpratne neattiecās uz Poliju, Balkāniem un Amerikas kolonijām, jo tās dalīja par labu uzvarētājiem. Poliju sadalīju jau kuro reizi, Ziemeļitāliju arī atstāja sadrumstalotu, tāpat kā centās radīt vai nostiprināt mazās valstis, kurās īstenot savu dominēšanu. Piemēram, tika stiprināta Hannoveres pašpārvalde, bet Prūsija prasīja sev unikālās vācu zemju apvienotājas statusu. Francijai arī klājās sarunās itin labi, kamēr no Elbas neatgriezās Napoleons. Kad viņu Francijā uztvēra kā imperatoru un ar gavilēm sagaidīja, tad pārējās valstis sodīja Franciju, okupējot to līdz pat 1818. gadam. Lai arī Vīnes kongress radīja priekšstatu, ka Eiropā atgriezies miers, ko garantē lielvalstis, uz tā fona radās spēcīgas liberālisma un nacionālisma kustības. Vairākās Eiropas valstīs spēcīgākas kļuva sajūtas, ka vecā absolūto monarhu sistēma ir novecojusi. Tāpēc arī 19. gadsimts atnesa pārmaiņas vairākās Eiropas zemēs.