1956. gada martā padomju Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi sākās masu demonstrācijas. Gruzīnu neapmierinātību bija izraisījusi kritika, ko tā brīža  PSKP vadība vērsa pret trīs gadus agrāk mirušo padomju diktatoru Josifu Staļinu – pēc izcelsmes gruzīnu. 1956. gada 9. marta vakarā režīms Tbilisi nemierus asiņaini apspieda ar armijas palīdzību.

1956. gada februārī notika Padomju Savienības Kompartijas 20. kongress, kurā toreizējais partijas un valsts vadītājs Ņikita Hruščovs nesaudzīgi kritizēja savu priekšgājēju, padomju diktatoru Josifu Staļinu, atklājot faktus par šausminošām represijām, par vadoņa despotismu, avantūrismu, neprasmi. Daudzus padomju pilsoņus šīs atklāsmes šokēja, taču īpašu rezonansi Staļina personības un režīma kritika izraisīja Gruzijā. Gruzīniem Staļins, īstā vārdā Josifs Džugašvili, bija ne vien lielās impērijas vadonis, bet arī dižākais savas tautas dēls. Viņa gāšanā no autoritātes pjedestāla šeit saskatīja vēršanos pret visiem gruzīniem.

1956. gada 5. martā bija Staļina nāves trešā gadadiena. Ļaudis, kā ierasts, devās uz svinīgajiem mītiņiem, taču šoreiz nekas nebija organizēts. Cilvēki ielās cits citam ar sašutumu rādīja laikrakstus, kur nebija ne vārda par dižo vadoni un viņa veikumu. Nākamajās dienās cilvēku pūļi kļuva arvien daudzskaitlīgāki; augstskolu studenti pameta auditorijas un masveidā devās ielās. Gruzijas padomju vadība nebija gaidījusi šādu notikumu pavērsienu, taču sākotnēji mēģināja situāciju amortizēt un, domājams, centās lieki nesatraukt augstāko vadību Kremlī. Situāciju vēl kutelīgāku padarīja tas, ka Tbilisi tobrīd viesojās Ķīnas Kompartijas delegācijas vadītājs PSKP 20. kongresā maršals Džu De. 8. martā viņš un Gruzijas kompartijas pirmais sekretārs Vasīlijs Mžvanadze esot sveikuši pie valdības nama sanākušo pūli. Nav gan zināms, vai ķīniešu viesim bija skaidrs notiekošā raksturs.

Varas neizlēmības iedrošināti, protestētāji sāka izvirzīt prasības. Sākotnēji tās saistījās tikai ar Staļina personības kulta atjaunošanu, taču vēlāk kļuva daudz radikālākas, tai skaitā tika prasīta Ņikitas Hruščova atkāpšanās no amata. Ielās esot parādījušies 1922. gadā padomju anektētās neatkarīgās Gruzijas Republikas karogi, dziedāta vecā himna, izskanējuši lozungi par izstāšanos no Padomju Savienības. Drošības iestādes šai dienā ziņoja uz Maskavu, ka situācija Tbilisi vairs neesot kontrolējama, varot sākties valdības ēku ieņemšana, krievu un armēņu grautiņi.

1956. gada 9. martā Tbilisi tika ievesta armija, izsludināta komandanta stunda. Vēlu vakarā, kad demonstranti mēģināja iekļūt Galvenā sakaru centra ēkā, tur izvietotais armijas kontingents laida darbā ložmetējus. Šo notikumu aculiecinieks, gruzīnu izcelsmes fiziķis Nurbejs Gulija 1999. gadā, Maskavā iznākošajā žurnālā „Ogoņok”, šo vakaru atceras šādi: „Man visapkārt sāka krist cilvēki. Pirmās minūtes viņi nez kāpēc krita klusēdami, es nedzirdēju kliedzienus, tikai ložmetēju tarkšķus. Tad pēkšņi viens no ložmetējiem pārvirzīja uguni uz milzu platānu, kura auga pretim Sakaru centram. Zaros, protams, bija sakāpuši puišeļi. Mirstošie bērni bira no koka kā āboli no ābeles. Ar dobjiem būkšķiem. Tad klusums aprāvās, un atskanēja daudzus tūkstošus lielā pūļa kliedziens. Visi metās kur kurais – šķērsielās, slēptuvēs, bet ložmetēji turpināja pļaut bēgošos.” Gulija min, ka tonakt Tbilisi dzīvību zaudējuši astoņsimt cilvēku; pieticīgākas aplēses min 150 bojāgājušo, oficiālais Gruzijas PSR Iekšlietu ministrija ziņojums – 22 bojāgājušos un 47 ievainotos. Lai kādi arī būtu patiesie skaitļi, šī izrēķināšanās Tbilisi dziļi iespiedās gruzīnu tautas atmiņā un uz visiem laikiem radīja Gruzijā gruzdošu naidu pret Padomju impēriju.