„Kvedlinburgas annāles” – 11. gadsimta Vācijas hronika – ziņo par misionāra Kverfurtes Bruno bojāeju no pagānu rokas kaut kur Lietuvas pierobežā 1009. gada 9. martā. Ierakstam īpašu nozīmi piešķir tas, ka tajā pirmoreiz pieminēts Lietuvas vārds.

 

Pašā mūsdienu Vācijas vidienē, Harca kalnos, atrodas senatnīgā Kvedlinburgas pilsētiņa, kurai pēri majestātiski slienas 10. gs. pirmajā pusē dibinātās abatijas celtne. Šeit atradās sieviešu klosteris, kurš cita starpā slavens ar šeit tapušajām „Kvedlinburgas annālēm” – nozīmīgu Vācijas viduslaiku vēstures avotu, kas līdz ar citās hronikās aizgūtiem faktiem satur arī daudz oriģinālu ziņu, sevišķi par 11. gs. pirmajām desmitgadēm. Par sevišķi nozīmīgu tiek uzlūkots „Kvedlinburgas annāļu” ieraksts, kas datēts ar 1009. gada 9. martu un skan šādi: „Svētais Bruno, saukts Bonifācijs, arhibīskaps un mūks, sava pievēršanas darba 11. gadā Krievzemes un Lietuvas robežzemē tika pagānu nokauts un līdz ar saviem 18 sekotājiem debesīs nonācis.” Šis ir senākais zināmais rakstītais avots, kurā piesaukts Lietuvas vārds.

Svētais Kverfurtes Bruno bijis viens no ievērojamākajiem 1. un 2. gadu tūkstoša mijas kristīgajiem misionāriem. Šai laikā kristīgā baznīca, kas tobrīd vēl nebija piedzīvojusi galīgo sašķelšanos Romas katoļu un Konstantinopoles pareizticīgo atzaros, aktīvi izplatīja ticību līdz tam pagāniskās Austrumeiropas virzienā. Būdams Kverfurtes grāfa dēls, Bruno pavadīja vācu ķeizaru Otonu III ceļojumā uz Romu, kur nolēma savu atlikušo mūžu veltīt ticības darbam. Viņš pieņēma mūka kārtu, un dažus gadus vēlāk pāvests viņam piešķīra pagānu zemju arhibīskapa, resp. kristīgās misijas vadītāja titulu. Šajā statusā Bruno apceļoja nesen kristīgo ticību pieņēmušās valstis – Ungāriju, Kijevas Krievzemi un Poliju. Misionāra ceļš visai loģiski noveda viņu līdz prūšu zemēm, kuras joprojām bija palikušas uzticīgas senču dieviem, par kuru traucēšanu ne viens vien pārlieku aizrautīgs misionārs jau bija šķīries no dzīvības.

Svētā Kverfurtes Bruno dzīve un darbi tikuši piesaukti vairākās viduslaiku vācu hronikās, un tās visas ir vienisprātis, ka pagāni misionāram nocirtuši galvu, savukārt viņa lūdzbiedrus pakāruši. Tas noticis pēc tam, kad Svētajam Bruno izdevies pievērst kristīgajai ticībai valdnieku Netimeru, savukārt viņa vasalis – pēc dažām ziņām brālis – Zebedens sadumpojies un svešzemniekus nogalinājis. Daudzi citi lietas apstākļi gan dažādās hronikās piesaukti atšķirīgi. Kā nāves datums tiek minēts ne tikai 9. marts, bet arī 11. februāris. Kā bojāejas vieta piesaukta arī Prūsija, Polija, Krievzeme un pat pečeņegu stepes. Nav īstas skaidrības par to, vai Netimers un Zebedens bijuši prūšu, lietuviešu vai tobrīd jau Krievzemes meslu atkarībā esošo jātvingu vadoņi. Tomēr vairums pētnieku sliecas domāt, ka Svētā Kverfurtes Bruno bojāejas vieta meklējama kaut kur mūsdienu Marijampoles apkārtnē, tātad – tuvu pie pašreizējās Lietuvas un Polijas robežas, kur, kā noprotams, arī pirms tūkstoš gadiem bijis sākums lietuviešu zemei.