1854. gadā izcēlās Krimas karš, kad Lielbritānija un Francija nostājās Turcijas pusē, neļaujot Krievijai palielināt savu ietekmi Melnās jūras reģionā. Par sabiedroto galveno uzbrukuma mērķi kļuva krievu flotes bāze Melnajā jūrā – Sevastopole. Pēc gadu ilgušās blokādes 1855. gada 9. septembrī krievi bija spiesti pamest daļu pilsētas.

 

1783. gadā Krievijas impērija iznīcināja Krimas hana valsti un pievienoja sev Krimas pussalu. Tai pašā gadā pie ērta līča pussalas rietumu galā tika nodibināta Sevastopoles pilsēta – krievu kara flotes bāze Melnajā jūrā. Nākamā – 19. gadsimta vidū Sevastopoles apkārtne kļuva par niknu kauju arēnu, kad Krievijas ekspansīvās ambīcijas Melnajā jūrā noveda to konfliktā ar spēcīgākajām Rietumeiropas lielvalstīm. Šis konflikts vēlāk ieguva Krimas kara nosaukumu.

19. gs. Krievija arvien uzstājīgāk pozicionēja sevi kā Osmaņu impērijā dzīvojošo kristīgo tautu aizstāvi. Gluži tāpat kā šobrīd, arī toreiz Maskava uzmetās par aizbildni „apspiestajiem” ārpus savas teritorijas, vien ar to starpību, ka toreiz tie nebija vis „tautieši”, bet „ticības brāļi”. Būtiskāks šīs politikas iemesls, protams, bija tieksmes palielināt ietekmi Turcijā, kura no kādreiz draudīgās impērijas bija kļuvusi par „Eiropas slimnieku”. Taču šīs Krievijas impēriskās ambīcijas darīja arvien bažīgākas pārējās Eiropas lielvalstis, un galu galā, kad 1853. gadā starp Krieviju un Turciju izcēlās kārtējais karš, turku pusē nostājās arī Francija un Lielbritānija. Eiropas lielvalstu galvenais trieciens bija vērsts pret Krievijas Melnās jūras floti un tās bāzi Sevastopolē. 1854. gada septembrī pie Eipatorijas, uz ziemeļiem no Sevastopoles, krastā izcēlās franču, britu un turku desanta korpuss, kuram dažus mēnešus vēlāk pievienojās arī Sardīnijas karalistes kontingents.

Kaut arī Krima atradās Krievijas teritorijā, cara valsts iespējas to aizstāvēt izrādījās nepietiekamas. Par spīti ekspansijas tieksmēm dienvidos, Krievija nebija pacentusies uzbūvēt šai virzienā pietiekami plašu dzelzceļa tīklu, attiecīgi tās pretiniekiem izrādījās vairāk iespēju piegādāt papildspēkus un citus resursus pa jūru, nekā krievi to spēja pa sauszemi. Bez tam sabiedroto ieroči bija modernāki un, attiecīgi, efektīvāki. No otras puses, cerētā Sevastopoles ieņemšana dažu dienu laikā tā arī neizdevās – pilsēta bija pietiekami labi nocietināta, tās aizstāvjiem netrūka apņēmības, tāpēc uzbrucējiem nācās uzsākt blokādi, laiku pa laikam rīkojot ilgstošu artilērijas bombardēšanu un lēnām virzot savas tranšejas tuvāk krievu bastioniem un redutēm. Blokādes laikā notika vairākas kaujas, kurās pretinieki mēģināja pārraut viens otra aizsardzību vai vismaz piegādes līnijas. Sevišķi zināma ir kauja pie Balaklavas 1854. gada oktobrī, kuras laikā leģendāru slavu iemantoja skotu kājnieki, ar nelieliem spēkiem atsizdami krievu kavalērijas uzbrukumu, un britu vieglā kavalērija, kas devās teju vai neprātīgā uzbrukumā pretī ienaidnieka artilērijas viesuļugunij. Tomēr lielākos upurus Sevastopoles aplenkuma laikā abām pusēm nesa nevis tiešā kaujas darbība, bet gan dažādas slimības – tā no apmēram 130 000 kampaņas laikā dzīvību zaudējušo sabiedroto kareivju, tikai ap 30 000 krita kaujā vai mira no ievainojumiem – pārējo nāves cēlonis bija slimības.

Sevastopoles blokāde turpinājās veselu gadu. Galu galā sabiedrotajiem izdevās ieņemt taktiski svarīgo Malahova kurgānu, un krievi pameta Sevastopoles dienviddaļu, no kuras lielāko tiesu bija palikušas pāri tikai kūpošas drupas – tas notika 1855. gada 9. septembrī (pēc jaunā stila). Pēc svarīgās flotes bāzes zaudēšanas tālāka Krievijas pretošanās bija bezjēdzīga, un abas puses sāka meklēt konflikta noregulēšanas iespēju.