Lai cik monumentā nešķistu figūra 2017. gada reformācijas  gadadienas svinību epicentrā, tad reducēta līdz savam pirmsākuma, tā izrādās cilvēciska būtne. Vīrs vārdā Mārtiņš Luters, kura tēls audzis un veidojies 500 gadu laikā. Šīs figūras kolektīvās uzbūves process jau sen pagātnē ieguvis starptautiskas dimensijas, un kļuvis vienlīdz starpkonfesionāls un starpkulturāls, ir radījis daudzšķautņainu un pretrunīgu veidolu, projekciju, spoguļattēlu vai mirāžu. Tas ir bijis pastāvīgs iedvesmas un provokācijas avots, kuru nekavē ideoloģiskas, filozofiskas un kulturālas robežas. Kurš vēl visā pasaules vēsturē spētu savienot tik nesavienojas personības kā Astrīda Lindgrēna un Jozefs Racingers, Viljams Šekspīrs un Mārtiņš Luters Kings, pat Sofija Štrolla un Juliuss Štreihers. Luters ir patiesi licis gariem sastapties. Taču, ko pats Luters patiesībā cerēja sasniegt? Vienu no atbildēm var rast viņa plašāk pazīstamajā un pieejamajā darbā „Kristieša brīvība”, kas tapis 1520. gadā. Te Luters definē to jauno pamatu, kuru, viņaprāt, ļaužu dzīvei bija jāiegūst reformācijas rezultātā. Proti, brīvību. Lutera traktējumā brīvība ir komplekss, tā ir caur ticību iegūtā brīvība, kas mudina cilvēku no brīva prāta kalpot savam tuvākajam, brīvība, kas nav domājama bez saistībām un kārtības, brīvība, kura tāpat kā kristīgā esība, nekad nav līdz galam piepildīta, bet vienmēr ir topoša. Tā raksta izstādes „Luters – 95 relikvijas, 95 cilvēki” veidotāji ievadrakstā izstādes pavadizdevumā. Izstāde bija aplūkojama Vitenbergas Lutera namā, klosterī, vēlāk protestantu garīgajā seminārā, kur lielāko daļu sava mūža pavadīja dižais reformators. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar izstādes kuratoru Mirko Gutjāru.