Polijas janvāra sacelšanās, reizēm dēvēta arī par “poļu dumpi” sākas 1863. gada janvāra beigās. Šī ir lielākā un pirms 1905. gada notikumiem pēdējā poļu sacelšanās pret Krievijas impērijas varu, taču nav pirmā. Šim notikumam ir vismaz 100 gadus ilga priekšvēsture. Tieši poļi un Polija ir lielākie nemiera cēlāji 19. gadsimtā Krievijā un Centrāleiropā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

1863. g. 22. janvāra Pagaidu Nacionālās valdības manifests pasludināja sacelšanās sākumu, mudinot uz cīņu pret iebrucējiem. Visi bijušās Žečpospolitas pilsoņi manifestā tika atzīti par brīviem un vienlīdzīgiem, bet zemniekiem tas piešķīra īpašumā zemi. Sacelšanās nolūks bija atgūt zaudēto valstiskumu.

Sacelšanās ilga divus gadus un skāra arī mūsdienu Lietuvas, Latvijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritoriju. Latgalē lokālas sadursmes notika Krāslavas apkaimē, tomēr vietējiem latviešu un krievu zemniekiem bija svešas nemiernieku idejas. Dumpiniekus Latgalē pārstāvēja poļu aristokrātija, tostarp Plāteru dzimta, un inteliģences aprindas. Cara administrācija to veikli izmantoja, kūdot zemniekus pret poļu muižniekiem. Tādā ceļā, piemēram, tika izraisīts dumpis un nodedzināta Buiņicku dzimtai piederošā Dagdas muiža.