Evija Unāma. «10 stāsti par...». Kā pateikt…

Kā bez traģikas pateikt, ka ir veselības problēmas? Un – kā uzklausīt bez šausmām ziņu, ka otram ir šādas veselības problēmas?  Jautājumi, uz kuru man joprojām nav atbildes.. 

Sabiedrībā, droši vien ne jau bez pamata, valda pārliecība, ka vēzis ir nāves spriedums. Tāpēc nav brīnums, ka padzirdot par diagnozi, cilvēku reakcijas ir teju līdzvērtīgas, kā ziņai par drīzu miršanu. Bet tā nav. Arī pašai bija stipri jāpiepūlas, lai sevī izskaustu šo apkārt virmojošo stereotipu. Jā, no šīs slimības mirst, bet ne mazāk ļaužu arī izveseļojas. Tātad jākoncentrējas tikai uz pozitīvo rezultātu. 

    Atceros pirmo dienu darbā pēc tam, kad uzzināju par savu audzēju. Bija grūti mobilizēt domas, savākties. Lasīju ziņas. Burti peldēja. Daudzviet pārteicos. Pārdzīvoju. Centos neizrādīt.

Par laimi, neviens neko nepārmeta. Tomēr nācās iet pie vadības, lai informētu, ka būs jāpārkārto darba grafiks. Saruna nebija viegla, jo bija jāpaskaidro, kāpēc. Un loģiski, ka stāstot iemeslus, gribi negribi, otra sejā izlasi līdzjūtību. Varu tikai apbrīnot savu kolēģu toleranci un iejūtību. Neskatoties uz to, ka strādāju starp žurnālistiem, nebija neviena lieka jautājuma. Tikai atbalsts. 

    Grūtāk gāja mājās. Izstāstīt bērniem, ka esi slims, nav viegli. Vēl jo vairāk tad, ja esi vienīgais vecāks un apgādnieks.

Tāpēc teicu to, kā garām ejot, ar domu – es te drusciņ paslimošu, iespējams, būšu nedaudz vārgāka, bet tā – mūsu dzīvē nekas baigi nemainīsies. Nezinu, vai tas ir pareizākais. Šobrīd, raugoties uz pagātni, pieļauju, ka rīkotos savādāk.

    Ļoti norobežoju savus mīļos no tā visa.

Saudzējot un baidoties, ka viņi to uztvers traģiski. Pārdzīvos. Un es nemācēšu vai nespēšu mierināt. Naivi cerēju, ka neizjutīs grūtākās dienas. Ja godīgi, pat neaptvēru, ka ceļš uz atveseļošanos nāks ne tikai ar psiholoģiskām grūtībām, bet arī fiziski būs smagi. 

Nu tas viss ir aiz muguras. Ļoti ticu un paļaujos uz to, ka neatkārtosies. Jo esmu mainījusies. Attieksmē pret sevi un savu dzīvi. Tomēr ir joprojām daudz jautājumu, uz kuriem atbildes vēl meklēju. Un arī ceru atrast.