Izrādē „Elles ķēķis. Ņujorka - Latvija” dziedātāja un aktrise Laila Saliņa no Ņujorkas sirreāli atraktīvā veidā stāsta par saviem vecākiem Gunaru un Jautrīti Saliņiem, par dīvaino rajonu Ņujorkā, kuru sauca par „Elles ķēķi” un kurā pēc kara nonāca latviešu emigranti, lai trimdā no jauna radītu savu pasauli ar dzejām, gleznām, vīnu un sarunām. Talantu galerija savukārt stāsta par Lailu Saliņu. Par dziedātāju un aktrisi Lailu Saliņu iespaidos dalās Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, VEF kultūras pils mākslinieciskā vadītāja Sandra Zandberga un literatūrzinātnieks, dzejnieks, Gunara Saliņa rakstu sastādītājs Kārlis Vērdiņš.

Var apbrīnot Lailas Saliņas brīvību, tāpēc ir vērts ne tikai vairāk uzzināt par „Elles ķēķi” kura atspīdumi bija skatāmi gan izstādē „Pārnēsājamās ainavas”, gan VEF kultūras pilī, bet arī par pašu Lailu Saliņu. Sarunai ir arī pašai sava gaita - no kleitām līdz brīvības filozofijai, arī pieminot Aspaziju un mūziku.

“O, Laila!” apmēram tā stāstu par Lailu Saliņu sāk visi, kas uzrunāti kaut ko par viņu pateikt.

Dīva, spridzeklis, spilgta spoža un arī atvērta un labestīga, īsta Elles ķēķa meita - tā Lailu Saliņu raksturo Solvita Krese.

Laila man liekas pilnīgi teiksmaina būtne no Ņujorkas dzīlēm, uzskata Kārlis Vērdiņš.

Vizuāli varbūt viņa izskatās pēc pilnīgi neorganizētas mākslinieces, bet tas, kas ir iekšā, tas ārkārtīgi speciālais koncentrētais kodols nāk ārā, kad ir kritiskas situācijas, kad ir nenormāli jāsaņemas, norāda Sandra Zandberga.

Lailas Saliņas intensīvais Latvijas laiks šoreiz ir beidzies. Bet tikai šoreiz. Viņa atgriezusies Ņujorkā. Gaisā pametot domu, ka Latvijā būtu vajadzīgs kāds radošs stūrītis, kurā atcerēties par „Elles ķēķi”. Var to saukt arī par muzeju.