Pati esmu maza auguma,  tāpēc man tie darbi tādi lieli,

- smaidot saka tēlniece Vera Veisa, kura ir portretējusi Ernestu Hemingveju, Raini, Antuānu de Sent-Ekziperī, veidojusi Veras Baļunas pieminekli. Mākslinieces 70 gadu jubilejā Kopā ar Zani Lāci ielūkosimies viņas dzīves un darba mirkļos. Llūk, autores stāsts:

Tas ir stāsts par mazo cinīti - lielo vezumu gāzēju, un ļoti stipru cinīti.

Man nepatīk publiskas uzstāšanās, es neprotu runāt,

-tā tēlniece Vera Veisa gaiņājas prom pirms šīs sarunas, kas tapa īsi pirms  viņas  70 dzimšanas dienas 15. maijā. Taču es pirms tam dzirdēju, kā šī gada marta sākumā savas personālizstādes atklāšanā Vera Veisa azartiski stāstīja par savu darbu tapšanu  un to vērtējumu, tāpēc pārliecināju mākslinieci, ka  arī  radioklausītājiem  būtu interesanti to visu dzirdēt. Un tā devos uz  Ķengaragu, kur 13 padsmitajā stāvā mani sagaida maza, pēc izskata trausla sieviete ar stingru rokasspiedienu. Atrodos tēlnieces dzīvoklī un darbnīcā, kur sienas rotā viņas studiju gados zīmētās skices - izteiksmīgas  cilvēku figūras, bet uz galda rindojas  bronzā darinātas medaļas un plaketes.  Tik pa darbnīcas logu  paveroties, skats kā uz kapsētu, skumji nopūšas  Vera Veisa – tur nu palicis tukšs laukums ar baltiem pāļiem - atliekas no bijušās  Rīgas porcelāna rūpnīcas, kurā tēlniece strādājusi  60. un 70. gados. Stāvu pie galda  un vēroju medaļas, kurās, kā parasti Veras Veisas darbus raksturo viņas kolēģi un mākslas zinātnieki, ir jūtams ritms un plastikas izjūta.

Savulaik lasīto rakstnieku Ekziperī, Misē, Raiņa darbu iespaidā tēlniece to autorus atveidojusi gan minētajās medaļās, gan skulpturālos darbos.  Ar medaļu “Mana smilšu pilsēta. Ceļojums uz Rīgu” 70.gadu nogalē māksliniece piedalījās Starptautiskajam bērnu gadam veltītā konkursā Parīzē un ieguva veicināšanas prēmiju. Viens no ievērojamākajiem ir Pablo Nerudas portrets, par kuru māksliniece guvusi atzinību un uzslavas.  Nereti ceļš uz šiem godalgotajiem darbiem  ir bijis visai ērkšķains, un  tāpēc vēlos uzzināt no kurienes šai Rēzeknē  dzimušajai meitenei radusies interese par tēlniecību. Bērnībā viņa  apbrīnojusi mammas brāļa zīmētprasmi, bet no mammas apguvusi rokdarbu darināšanu.

Vaicājot, kā  Vera Veisa varējusi tik ilgus gadus nodarboties ar šo fiziski smago darbu, -  viņa atsmej, ka tur brālis vainīgs, jo jaunībā devis māsai sportisko rūdījumu. Taču tas sīkstums un spēja nesalūzt  smagu darbu priekšā un veikt tos ar mīlestību, tas tēlniecei ir iedzimts no tēva. Viņa uzskata:

Ja tu virpo ar rokām, tas iemāca ritmu un plastiku, just to formu un just materiālu.

Par savu draudzeni un kolēģi izsakās un Ligita Franckēviča- Ulmane,  kuru sastapu Porcelāna muzejā, kad tur tika atklāta Veras Veisas personālizstāde:

Es tagad skatos ar laika distanci, un skatos, cik ārkārtīgi viņa tomēr atšķiras no visiem laikabiedriem ar savu plastiku. Tik individuāla un tik spēcīga tā plastika, ka tagad ar svaigu aci es vēl vairāk to novērtēju. Arī tās mazās porcelāna figūriņas - tur ir tas pats, kas lielajos darbos iekšā, kas Pablo Nerudā un Hemingvejā. Tie ir arī mazajos putniņos un mazajās figūriņās. Viņai ir tik individuāls rokraksts un spēcīga grafiskā plastika.

Statuete "Kristīne". Gleznojuma autors - Aija Mūrniece, modeļa autors - Vera Veisa. VITBER ART&ANTIQUES īpašums.

Porcelāna muzejā bija pulcējušies vēl citi Veras Veisas laikabiedri. Arī tēlniecei Vijai Dzintarei ir savs sakāmais par kolēģi:

Arī Akadēmijas laikā (Mākslas akadēmijas) bija ļoti interesanti zīmējumi. Mēs tā toreiz nepratām, ar tādu piegājienu. Un viņa bija šausmīgi strādīga (..) Strādīga viņa bija, un ļoti talantīga viņa ir joprojām.

Arī tēlnieks Juris Zihmanis savulaik ir studējis kopā ar Veru Veisu:

Ja runā par Akadēmijas laiku, tad viņa savā ziņā ir ekstrēma persona. Tieši tajās formās, kā viņa veido, un tas ir saistīts ar viņas raksturu (..). Tajos darbiņos tādu rakstura ekstrēmismu, to jau var redzēt, jo būtībā jau katra autora darbs ir viņa rakstura atspulgs.

1975. gadā Vera Veisa  ar izcilību  pabeidz mākslas akadēmiju un tālākais ceļš ar šādu augstu atzīmi  ved uz Maskavu, kur   Kultūras ministrijas  uzdevumā  bija jātaisa darbs plašās padomjzemes sirdī. Kā teic tēlniece:

Visi tolaik tik  ļeņinus taisīja, bet es nolēmu atveidot čīliešu dzejnieku, Nobela prēmijas laureātu Pablo Nerudu.

Turpinot  kavēties atmiņās  par  Veras Veisas darbiem, es mudinu tēlnieci uz vēl vienu pastāstu – par izcilās teātra pedagoģes un režisores Veras Baļunas kapa pieminekļa tapšanu, kas aizvien aplūkojams Raiņa kapos. Savulaik tā veidošanai tika piešķirti 3 tūkstoši padomju rubļu, kas bijusi visai maza nauda tāda formāta darbam, un tāpēc tas uzticēts jauniņajai tēlniecei. Verai Baļunai veltītais cilnis ar daudz maigākiem vaibstiem aizvien ir apskatāms nacionālā teātra mākslinieku galerijā  

Tādam Ķengaraga  puikam,  kuram interesēja tikai kauties  un skriet pa lauku, Vera Veisa iemācīja pamatus un sapratni par  zīmēšanu  un gleznošanu. Viņa bija stingra un prasīga skolotāja un necieta paviršību, paldies viņai par to,

- tā par savu  pirmo  pedagogu, saka  LMA profesors mākslinieks Normunds Brasliņš.

Viņa iemācīja pareizi turēt zīmuli (..). Viņa man iemācīja būt precīzam un, neskaitāmas reizes pārbaudot, mērot, iegūt vajadzīgo.

Savulaik vislielāko ievērību guva tēlnieces veidotais  plakešu cikls "Veltījums bitei", par to  viņa saņēma LPSR Kultūras ministrijas III godalgu. Šobrīd plaketes atrodas mākslinieces darbnīcā, un  es nebeidzu brīnīties par mākslinieces gan radošo gan aktuālo pieeju dabas aizsardzībai, par kuru tajā laikā - aptuveni pirms  30 gadiem tik ļoti nerunāja, - tā Zane Lāce savā stāstā par tēlnieci Veru Veisu.