Raidījumā Zaļais vilnis Ivars Zupiņš, Latvijas Dabas muzeja direktores vietnieks, stāsta, kas jauns ir muzeja krājumā tā 170. jubilejas gadā. Tad bioloģijas studente Lāsma Rābante stāsta par augiem draņķēdājiem – piemēram, saulgriezes, lupīnas, kārkli un daudzi citi augi piemērojušies no piesārņotām augsnēm uzņemt smagos metālus. Šo metodi sauc par fitoremediāciju.

Īpašs stāsts ir arī par pašu Lāsmu (attēlā): pirms dažiem gadiem skolniece no Smiltenes pieteicās Ēnu dienā ēnot raidījuma Zaļais vilnis veidotāju žurnālisti Anitru Toomu. Kopā ar Anitru viņa devās uz Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un vēroja, kā notiek intervijas ieraksts. Pēc intervijas abas kopā pabija arī Latvijas Radio. Tagad Lāsma ir izvēlējusies kļūt par bioloģi un sāk trenēties rakstīt žurnālam “Vides Vēstis”.

Kompostēšanas padoms no Anitras Toomas

Lielās talkas dienā daudzi nodarbojas ar apkārtnes sakopšanu. Es ļoti ceru, ka jūs nenodarbojaties ar atkritumu dedzināšanu, pat lapu gruzdināšana rada lielāku postu nekā labumu. Tāpēc rosinu augstāk novērtēt kompostēšanas brīnumu: jebkura auga radītā auglība ir saudzējama vērtība. Es kompostēju gan nopļauto zāli, gan lapas un mizas. Ja komposta kaudzē iestrādāsiet Latvijas mikrobiologu izkoptos kompostēšanas mikroorganismus, augu atliekas sadalīsies ātrāk. Kompostkaudzi var ierīkot kādā nomaļā un ēnainā dārza vietā vai tur, kur iecerēta dobe. Tā kā man nepatīk rakt, esmu pacietīga – vienu vasaru dobes vietā lieku kapātas, izlietotas pirtsslotas, zāli, zem šīm atliekām sabāžu virtuves atkritumus un nākamajā pavasarī nesadalījušos augus nogrābju, esmu ieguvusi pufīgu dobi bez velēnas, atliek vien ar dakšām izcilāt zemi, uzbērt ziemā sagatavoto slieku humusu un jauna dobe bez smaga darba gatava.

Ja tev jaunu dobi nevajag, tad lapas un zāli liec zem augļu kokiem un ogulājiem un tad zem tām paslēp mizas un cizas – kaut kā gudri vajag izlīdzēties, ja kaimiņos neviens netur govis un nav kur nopirkt kūtsmēslu kravu. Vēl iesaku savākt stirnu, briežu un aļņu spiriņas un kaisīt dārzā. Spiras būs kā vitamīni vai mikroorganismu kapsulas.

Pumpuru uzsprāgšanas laiks. Zoologa Viļņa Skujas novērojumi dabā

Šis ir “lielā sprādziena” laiks - pumpuru uzsprāgšanas laiks. Un ar katru sprādzienu viss kļūst zaļāks un zaļāks. Baltās vizbulītes sausās vietās un dzeltenās purenes slapjumos, gaiļbikši saules pielietās pļavās. Dažviet jau ievu pumpuri raisās vaļā. Šur un tur jau skan dzeguzes dziesma.

Mežā vēl pirms ausmas sāk dziedāt sarkanrīklītes. Krievi tā arī viņas sauc - par rītausmītēm rītausmas putniņiem - zarjanka. Agros rītos dziedātājstrazda dziesma dzidrajā gaisā skan tālu. Dziedātājstrazdu viegli pazīt pēc tā, ka tas vienu frāzi dzied vairākas reizes. No purva skan rubeņu rubināšana. To dzird kilometriem tālu, bet lielāko mūsu vistveidīgo – medni nedzirdēsit pat pārsimt metru attālumā.

Pamodušās arī ķirzakas. Lūk, sila ķirzaka gatavojas riestot, bet tā vēl ir visai lēna un varbūt tieši lēnums palīdz tai palikt nepamanītai, jo virs galvas riņķo peļu klijāns. Šajā laikā debesīs iespējams ieraudzīt arī bikšaino klijānu. Šī putna vārds gan ir maldinošs, tas nav tērpts biksēs, bet tā kāju stulmi atšķirībā no peļu klijāna stulmiem, ir apspalvoti līdz pat pirkstiem. Bikšainais klijāns ir ziemeļnieks un pie mums neligzdo, bet sastopams vien caurceļojot, tāpēc izmantojiet iespēju to ieraudzīt, jo maijā šis būs pazudis ar visām biksēm kaut kur tālu ziemeļu plašumos.

Staltbriežu buļļi, ragus zaudējuši, turas pa vienam vai nelielās grupiņās pa 3-4 kopā. Govis aizvien dzīvo lielākos baros, kopā ar pērnajiem teļiem. Brieži nāk pļavā ēst svaigo zāli. Ne tikai brieži, visi, kam garšo zāle, tagad to ēd pilnām mutēm. Tā ir vitamīniem un barības vielām pārpilna barība.

Cūči, no meža uzmanīgi iznākuši, drīz vien izklīst pļavā gluži kā aitas un kāri plati atvērtu muti šķin iekšā jaunos, zaļos dzinumus. Skaidri redzams, ka tie neēd gluži visu pēc kārtas, jo bieži pārstaigā meklēdami garšīgākos augus. Meža cūkas nesmādē arī sliekas.

Labi redzami grūsno cūku lielie vēderi ar zīdekļiem. Daudzām vecākām sivēnmātēm bērni jau sadzimuši, un tās no meža ārā strīpaiņus vēl neved, jaunākās vēl tikai gatavojas dzemdēt. Cūku barā grozās arī kāds divgadīgs kuilis, kurš acīmredzami meklē kādu rudenī neapgājušos cūku. Ja viņš tādu atradīs, tad bērni tai dzims vien vasaras beigās. Grūsnās cūkas pret brūtgānu izturas noraidoši un dzen nabaga zēnu prom visai agresīvā veidā - iebraucot tam ar šņukuru sānos.

Pie ūdeņiem vakaros pūš lielais dumpis, ķīri taisa briesmīgu troksni, kuram cauri ar grūtībām var saklausīt cekulpīles balsi. Skaļa un ne ar ko nesajaucama ir lauča balss. Laucis jeb pops nav pīle un nav pat pīļu rads, lai gan peld pa ūdeni lieliski. Lai cik jocīgi tas varētu šķist, bet laucis ir rada dzērvei. Niedrājos dzied niedru stērste. Šķiet, ka meža pīļu tēviņu skaits pieaudzis, jo visur redz tikai tēviņus vien, bet tas ir tāpēc, ka mātītes sasēdušās uz ligzdām perē. Ūdeņos riestojošajām brūnajām vardēm pievienojušies parastie krupji ar savām melanholiskajām, melodiskajām balstiņām. Purva vardes daudzviet jau iznārstojušas.

Tritoni arī drīz sāks nārstot, tāpēc tie dodas dīķa vai kāda lēni tekoša ūdens virzienā. Tritoni nekurkšķ, jo riestā galvenā loma ir tēviņa vizuālajam tēlam, tāpēc viņa kāzu tērps izgreznots plandošiem volāniem. Tēviņi ūdenī dejo necilo mātīšu priekšā, tie ieņem dažādas pozas un paliek tādā stāvoklī kādu laiciņu, ļaujot mātītei izbaudīt skata vienreizīgumu.

Ežiem tuvojas riesta laiks, atkal jācenšas braukt uzmanīgāk, lai nesabrauktu ezi, kurš naktī pukšķina uz ceļa kraukšķinādams garšīgos, dienas laikā auto notriektos kukaiņus.

Sācies zvēru un zvēriņu mazuļu laiks. Vilku midzenī gaida laimīga, rūpju pārņemta, bet ļoti izsalkusi dzemdētāja. Kucēni vēl mēnesi gaļu neēdīs, bet to mātei jāražo piens un vilks strādā, cik var, piegādādams gaļu vilcenei. Der gan bebrs, gan sivēns, gan arī kas mazāks - gaļa paliek gaļa.

Mazuļi sadzimuši arī sermulim un mazākajam no Latvijas plēsējiem – zebiekstei, bērni ir arī caunām un āpšiem. Pļavās, laukos un mežos bērnojas dažādu sugu strupastes, ciršļi un peles.

No ziemošanas vietām Rietumeiropā atgriežas dažādas sikspārņu sugas, kuras ziemu nogulējušas siltākā klimatā. Atšķirībā no, piemēram, trokšņainajiem dzērvju un zosu bariem, sikspārņi ceļo naktīs klusi un neuzkrītoši. Mēs spējam uztvert vien nelielu daļu no sikspārņu izdotajām skaņām, bet tas nenozīmē, ka sikspārņi ir mēmi, drīzāk mēs esam pakurli.

Viss noris milzu ātrumā. Pavasaris!