Raidījumā Zaļais vilnis Edmunds Cepurītis rosinās uzmanīgāk paraudzīties savā šķīvi un apdomāt, vai nevairojam pasaules ciešanas. Rīkojot akciju “Neapēd zemeslodi”, biedrība Dzīvnieku brīvība aicina novembrī samazināt dzīvnieku izcelsmes pārtiku.

Nav viegli mainīt ēšanas ieradumus, jaunieši to dara biežāk filozofisku apsvērumu dēļ, bet vecāki cilvēki – tad, kad vēders pretojas smagiem ēdieniem vai žēl salauzt protēzi mēģinot sakošļāt sīkstus kumosus. Pat, ja neesat gatavi mainīt ēšanas ieradumus, tad analizēt, cik daudz ēdiena nonāk atkritumos, vajadzētu ikvienam. Lielākā daļa sabiedrības tieši par pārtiku izdod visvairāk naudas, tāpēc daļu izmest atkritumos ir milzīga izšķērdība. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides departamenta direktore Rudīte Vesere atgādina, ka ēdiens nav atkritumi.

Vēl šajā raidījumā Ināra Krauja no Kandavas ķemmē sunīti Nātu un iedvesmo vērpt suņa vilnu siltie adījumiem.

 

Raidījuma autores Anitras Toomas pieredze, mainot ieradumus

Viss sākās ar to, ka mani pierunāja piedalīties eksperimentā, kura laikā apņēmos nosvērt visus pūstošos atkritumus, ko izmetu. Gan neapēstu ēdienu, gan mizas un cizas. Labs ir! Šādi uzzināju, ka pūstošie atkritumi ir smagākā un lielākā daļa, ar ko bagātinu atkritumu konteineru. No tā laika sāku vēl cītīgāk kompostēt visu, kas pūst, bet pirms tam apdomāju, vai kaut ko nevar izbarot sunim, kaķim, lapsai, peļukiem, putniņiem, ne tikai sliekām komposta kastē.

Un tad vēl norunāju ar sevi, kamēr neizēdīšu ledusskapī saliktos krājumus, jaunu ēdienu mājās nenesīšu. Tā iemācījos veikalā savaldīt rokas un pirkt mazliet, lai nav visu nedēļu jāēd viens un tas pats. Kad nācās pirkt citu ledusskapi, es nopirku mazo, nevis lielo un tāpēc man ir uz pusi mazāk iespēju to pieslānīt ar ēdienu un tad, kad braucu uz laukiem, varu tukšo ledusskapi izslēgt, lai netērē lieki elektrību. Cik vien jaudas, turos pretī akciju kārdinājumiem un nepērku produktus, kam samazināta cena, bet man jau kaut kas līdzīgs ir sagādāts. Jā, es zinu, ka šī cīņa ir grūta, īpaši cilvēkiem, kas vēl atceras, ka tējas desa maksāja 2 rubļi un 10 kapeikas kilogramā, bet baltmaizes kukulītis 22 kapeikas. Jā, šādas cenas un piedāvājums veikalā bija pirms 40 gadiem, nekā cita tur nebija, tāpēc šādas atmiņas ir tik noturīgas. Tagad es brīnos, kas apēd visu to lērumu, ar ko pārpilni veikalu plaukti un man tik tiešām žēl, ka lielākā daļa no šiem produktiem droši vien nonāk atkritumos.