Pašlaik mežzinātnes institūta Silava zoologi gatavo gatavo “Sugu aizsardzības plānus brūnajiem lāčiem, vilkiem un lūšiem”. Notiek sabiedriskās apspriešanas, tajās piedalās arī žurnālisti un teju vienīgais, ko viņi no šīm apspriedēm sapratuši: ka turpmāk Latvija īpaši piestrādās pie tā, lai lielie plēsēji mūsu valstī justos tik brīvi un netraucēti, ka tos varēsim aplūkot pa auto logu kā stirnas tīrumā. Uzreiz gribu teikt, ka tā nu gan nebūs. Ikvienam plēsējam, tāpat kā jebkuram savvaļas zvēram, labāk būs, ja tie turpinās baidīties no cilvēkiem. Labāk, lai šīs bailes ir nepamatotas nekā reizi simt gados kāds lācis uzbrūk. Par brūnā lācā sugas aizsardzības plāna izstrādāšanu zoologs, Tartu Dzīvības zinātņu universitātes doktorants Edgars Bojārs un Juris Šteiselis no Latvijas Biškopju biedrības.

Eiropā gadsimtiem ierasta lieta bija nogalināt ikvienu lāci, kas parādījās stobra galā un jo labāka munīcija, jo bēdīgāk medības beidzās mūsu kontinenta lielākajam plēsējam. Mūsdienās, kad tik daudzas sugas iznīcinātas uz neatgriešanos, aizvien liberālāk apspriež dažādu plēsēju, arī lāču, tiesības dzīvot dabā. Eiropā ir patvērušās 10 atsevišķas brūno lāču populācijas un viena no tām ir Baltijas populācija: kādi 700 lāči dzīvo Igaunijā, kādi 20-50 Latvijā, bet Lietuvā lāču nav. Reti kurš Latvijā ieklīdušais lācis mūsu teritoriju iemīl tā, lai apmestos te uz dzīvi pavisam, parasti tie ir klejojoši lāču tēviņi, bet patiesību nezina neviens. Taču mums jābūt gataviem, ka visiem lāčiem kaimiņzemēs drīzumā vietas nepietiks un tie biežāk parādīsies arī pie mums.

Par jaunu izstādi Dabas muzejā "Zvīņu spoguļos" - muzejpedagoģe Una Bērziņa.