Mūsdienās Aleksandrija ir tikai viens no tūristu galamērķiem Ēģiptē. Taču vairāk nekā 2000 gadus senā pagātnē Aleksandrija bija viena no multikulturālākajām pilsētām pasaulē un varenībā atpalika tikai no Romas. Dibināta kā ostas pilsēta, Aleksandrija kļuva par kultūras un zinātnes centru, kurā, neskatoties uz atrašanās vietu – Ēģipti, dominēja seno grieķu kultūra. Tajā atradās arī viena no pasaulēs vēsturē vērienīgākajām bibliotēkām un kāds tur pārsteigums, ka tieši no Aleksandrijas nākuši tādi izcilnieki, kā, piemēram, Eiklīds un Hipātija. Arī vēl daudzi citi zinātnieki bija iecienījuši šo pilsētu. Kas bija Aleksandrija un kā to ietekmēja laikmetu un varas maiņas, raidījumā Zināmais nezināmajā stāsta antīkās pasaules pārzinātājs vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Harijs Tumans.

Attēlā: Aleksandrijas bibliotēka mūsdienās.

Bābeles torni interpretācijas dažādos laikos

Lai arī Bābeles tornis Bībelē pieminēts vienu reizi, tā stāsts savaldzinājis cilvēkus un pievērsis sev uzmanību visos laikos. Kā stāsts par Bābeles torni interpretēts dažādos laikos stāsta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Jānis Rudzītis-Neimanis.

Slavenais Bābeles tornis pieminēts Mozus Pirmās grāmatas 11.nodaļā: “Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda. (..) Un tie (cilvēki) teica: „Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu un netiksim izkaisīti pa visu zemi.” Un tas kungs nonāca, lai apraudzītu pilsētu un torni, ko cilvēku bērni cēla. Un tas kungs sacīja: „Lūk, tā ir viena tauta un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams. Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita valodu.” Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu, un viņi mitējās celt pilsētu. Tāpēc tās vietas vārds tiek saukts Bābele, jo tur tas Kungs sajauca visas zemes valodas, un no turienes Viņš tos izklīdināja pa visu zemi.”

Visbiežāk  no šīm rindām tiek izcelta cilvēku iedomība, būvējot pieminekli sev, tāpat bieži tiek norādīts uz vēlmi nonākt debesīs līdzās Dievam. 

“Līdzīgi kā daudzi teksti no Pirmās Mozus grāmatas, tie skaidro lietas, kā kaut kas radies. Populārs ir tradicionālais uzskats, ka šeit runā par sodu, ka Dievs soda cilvēkus par augstprātīgu vēlmi nonākt Dieva sfērā. Ja rūpīgāk lasītu stāstu, akcents ir tieši uz valodu, ka ik pa laikam tekstā ir pieminēta,” analizē Jānis Rudzītis-Neimanis.

Teologs arī norāda, ka šis teksts, līdzīgi kā daudzi seno austrumu un Vecās Derības teksti ir lakonisks un atstāj brīvu vietu lasītāja interpretācijai. Iespējams, ka šī brīvā vieta interpretācijai arī aizvedusi pie iedomības un Dieva dusmām, taču tā nebūt nav vienīgā, un, lasot par Bābeles torni, jāatceras iepriekšējo nodaļu stāsti, tajā skaitā par Dieva sūtītiem grēku plūdiem. Tieši par to rakstījis Josefs Flāvijs.

"Flāfijs runājis, ka torņa celšana saistīta ar par iespēju paglābties no vēl kādiem vieniem plūdiem, ja Dievs izdomā laist pār zemi," skaidro Rudzītis-Neimanis. "Jaunākās interpretācijās parādās ideja, ka tas nav sods kā tāds, ka tā ir vēršanās pret lielvaru impēriju politiku, kas mēģina uzspiest savu valodu un kultūru citām tautām, lai cilvēki runātu vienā valodā."

Neizbēgama ir bijusi cilvēku interese par to, vai šis tornis ir bijis reāls. Ir Bībeles pētnieki, kas Bābeles torni saista ar Senās Divupes laikā celtajiem zikurātiem jeb babiloniešu tempļiem. Pats augstākais no tiem – Etemenaki zikurāts – sasniedzis 91 metru augstumu. Taču teksts nekādā veidā nedod liecības par to, kā Bābeles tornis izskatījies, tāpēc tā identifikācija ir sarežģīta. Turklāt, kā norāda teologs Jānis Rudzītis-Neimanis, vārdam, ko mēs lasām kā “tornis”, senebreju valodā ir vairākas nozīmes – un Bābeles tornis tik pat labi var būt Bābeles cietoksnis vai akropole.